Zviedrijas karalienes vēlme valkāt vīriešu drēbes un lasīt literatūru, piedalīšanās medībās, interese par alķīmiju un citām nozarēm, kuras pārvaldīja vīrieši, radīja pamatu baumām par karalienes seksuālo orientāciju.
Zviedrijas karaliene Kristīne (1626 - 1689)
"Viņā nav nekā sievišķīga, izņemot viņas dzimumu," 1653. gadā rakstīja kāds jezuītu priesteris. "Viņas balss, runas maniere, gaita, stils un uzvešanās veids ir diezgan vīrišķīgs."
Dzēlīgajās franču brošūrās tika rakstīts, ka viņa pārstāv "vienu no visbriesmīgākajām ciltīm, kāda jebkad dzirdēta" - šādi savā laikā tika aprakstīts termins "lesbiete".
"Monarhe labākajā gadījumā tika raksturota kā "netradicionāla" un sliktākajā gadījumā kā impulsīva, pārlieku emocionāla slepkava," tā vēsturniece Eimija Saundersa rakstīja "The Royal Studies Journal". "Kristīnes seksualitāte un dzimums ir pastāvīgi rekonstruēti, atkārtoti pārbaudīti un no jauna interpretēti."
Kopš bērnības karalienes tuvākā pavadone bija galma dāma Eba Sparre, kuru Kristīne citiem stādīja priekšā kā "savu gultas biedreni".
"Cik es būtu laimīga, ja varētu tevi satikt, skaistulīt," Kristīne rakstīja Sparrei 1656. gadā. "Taču liktenis mani ir sodījis tevi vienmēr mīlēt un lolot, lai gan nevaru tevi satikt. Es nespēšu būt laimīga, ja esmu no tevis šķirta."
Karalienei bija romantiskas jūtas arī pret citām sievietēm. Kristīne savos memuāros rakstīja, ka jūt "nepārvaramu riebumu pret laulību" un "pret visu to, par ko runāja un ko darīja sievietes".