Klinšainā Izraēlas Nacionālā taka cenšas mūs ievilkt savās skavās un nelaist vaļā. Arābu vīrs mūs cienā ar paštaisītu humusu un plakanajām maizēm, tikmēr amerikānis piekodina no viņa uzmanīties. Kādā veikalā sastopam Jēzu. Bet Vidusjūras krastā pasniegtā kafija ar kardamonu maina manu dzīvi uz visiem laikiem.

Pusdienu pauzi izlemjam ieturēt labiekārtotā piknika vietā. Tur jau ir pilns ar arābu ģimenēm, kas izbauda saulaino sestdienu, grilē ēdienus un klačojas par jaunākajiem notikumiem. Kādas ģimenes galva mums atnes paštaisītu humusu un divas tikko uz uguns izceptas plakanās maizītes. Tāpat vien aiz labas sirds. Cik jauki un viesmīlīgi! Paštaisītais humuss garšo simtreiz labāk nekā veikalā pirktais.

Vēl joprojām ēdam pusdienas, kad pie mums pienāk kāds amerikānis. Viņš stāsta, ka arābi esot ļoti dāsni, bet zaglīgi, tāpēc viņu tuvumā jāpieskata savas mantas. Puisis iesaka izlaist beduīnu ciemus, kas mūs sagaida Negevas tuksnesī, jo beduīni mēdzot apzagt ceļiniekus, turklāt es vispār esmu ar blondiem matiem, kas skaitoties jo īpaši bīstami. Tipisks amerikānis, kurš baidās no visas apkārtējās pasaules. Citi maksā brangu naudu, lai paskatītos, kā dzīvo beduīni, bet mums tāda iespēja būs pa ceļam, un šis tipiņš iesaka to izlaist? Kaut kāds paranoisks puisis, kuram šķiet, ka visi grib viņu aplaupīt.

Paradoksālā kārtā, jo vairāk tuvojamies dienvidiem, jo zaļāka kļūst apkārtne. Negaidīti. Tiesa, mūsu “draugi” ērkšķi nekur nav pazuduši. Šodien mūs sveicina arī daudzas priedes, bet tās nav vietējās šejienietes, nē, nē. Priedes Izraēlā sastādītas 20. gadsimtā. Pa ceļam gadās arī dīvaini klinšu veidojumi, kas izskatās pēc pārakmeņotiem jūras viļņiem. Šīs klintis pilnas ar alām. Tālumā mirgo Vidusjūra. Tik tuvu, bet tik tālu.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X