Kāpēc sīpoli liek mums raudāt? (1)

Iemesls ir tā saucamais asarošanas faktors jeb ķimikālija, kas kairina acis. Kad sīpols ir neskarts, tajā atsevišķi viens no otra glabājas savienojumu grupa cisteīna sulfoksīdi un enzīms, ko sauc par alināzi. Kad tu sīpolu griez, kapā vai saspied, barjera, kas šīs vielas šķir, sabrūk. Alināze liek cisteīna sulfoksīdiem pārvērsties par sulfonskābi.

Sulfonskābe nav ļoti stabila, tāpēc tai ir jāmainās uz kaut ko citu. Sīpolā šai skābei ir divas iespējas. Pirmā ir tāda, ka tā spontāni kondensējas un kļūst par organiskā sēra savienojumu. Šie savienojumi piešķir sīpolam tā izteikto garšu un smaržu. Līdzīga reakcija notiek arī ķiplokos, tāpēc tam ir tik spēcīga garša un smarža.

Otra iespēja ir unikāla sīpoliem un dažiem citiem augiem, proti, iedarbojas cits enzīms, pārveidojot sulfonskābi tā saucamajā asarošanas faktorā.

Asarošanas faktors ir gaistošs šķidrums, kas nozīmē to, ka tas ļoti ātri var pārvērsties par tvaiku. Tādā veidā tas sasniedz mūsu acis un degunu, rakstīts izdevumā “Live Science”.

Visticamāk, tas viss sīpolam izveidojās evolūcijas ceļā kā aizsargmehānisms, apturot insektus, dzīvniekus vai parazītus, kas varētu vēlēties sīpolu likt uz kārā zoba.

Ja sīpola izraisītās asaras tev nav ciešamas, tad, lūk, ko tu vari darīt. Griežot sīpolu, uzliec brilles vai sejas vairogu. Arī kontaktlēcas var sniegt zināmu aizsardzību no asarošanas faktora. Arī ass nazis var samazināt bojāto sīpola šūnu skaitu.