Nauda runā ⟩ Ja vēlamies sadzīvot ar kovidu, no lieliem ierobežojumiem būs jāvirzās prom (23)

Enerģētikas krīze

Nav viena iemesla, kādēļ ir sākusies enerģētikas krīze – tā ir vairāku faktoru kombinācija. Ir ekonomiskie faktori, ko ietekmē Covid krīze, tāpat ir arī klimata, politiskie un strukturālie faktori, piemēram, pāreja uz zaļo enerģiju.

“Faktoru kopums, kāpēc tieši tagad mums ir jāmaksā daudz vairāk par energoresursiem, ir liels. Galvenais ir ekonomiskie faktori, it īpaši runājot par Covid krīzi. Ekonomika 2020. gadā ļoti strauji kritās, bet pēc tam notika strauja un nevienmērīga atgūšanās. Te jārunā par to, ka ir liels preču, bet mazs pakalpojumu patēriņš,” saka Āboliņš.

Rietumeiropa un ASV reaģēja uz Covid krīzi, sniedzot atbalstu iedzīvotājiem, un vēlāk sākās liels pieprasījums pēc precēm. Enerģētikas cenu pieaugums sākās Āzijā, jo Ķīnā elektroenerģijas patēriņš pieauga pat Covid krīzes laikā, bet pērn tas auga vēl vairāk.

“Cilvēki vēlas preces, un tās tiek iepirktas no Āzijas. Sākās problēmas – pietrūka ogļu, tāpēc Āzija sāka pirkt dabasgāzi. Eiropā jau vasarā bija vērojamas pirmās problēmas ar gāzes krātuvju aizpildījumu. Vēl nepaveicās ar laikapstākļiem – ir bijis liels pieprasījums un maz vēja.

Tāpēc sanāk, ka izveidojies tāds kā Covid krīzes bumerangs –

valstis iepludina naudu ekonomikā, iedzīvotāji pieprasa vairāk preču, tās tiek iepirktas no Āzijas, Āzija iepērk gāzi, Eiropai tās sāk trūkt, un vēl visam pa vidu iejaucas Krievija, kas importē mazāk gāzes nekā iepriekš,”

saka Āboliņš un piebilst, ka resursi ir, taču ir bažas, ka aizpildījuma līmenis dažādos resursos ir būtiski sarucis.

Šī situācija parāda, ka “miera laiki un viss ir kārtībā” stratēģija pašlaik nestrādā, jo šī krīze parāda, ka pagātnes atpakaļskats ir svarīgs nākotnei.

“Par tagadni runājot, trieciens ir visiem. Valstij ir jāpalīdz iedzīvotājiem. Ja tas netiks darīts, tad daudzi nevarēs samaksāt, un tie, kas varēs samaksāt, viņi mazāk varēs pirkt citas lietas. Būs arī spiediens uz algām,” saka Rostovskis.

Valstī ir jāvienojas par summu, ko terminēti piešķirt atbalstam – vai nu mazināt PVN, vai dot bērniem, pensionāriem, lielajiem patērētājiem. Šis ir brīdis, kad beidzot ir jāatbrīvo tirgus un jāļauj tirgū ienākt spēlētājiem, kas klauvē pie durvīm un pašlaik birokrātisku iemeslu dēļ nevar darboties tirgū, piemēram, saules un vēja enerģijas parki.

“Tie nav subsidējami, tie paši ir spējīgi darboties un konkurēt tirgū. Tirgum jāļauj darboties pilnā mērā. Mums jāizdara secinājumi, lai nākotnē spējam palikt autonomi un turpināt darboties,” saka Rostovskis.

Jaunuzņēmumu grupā no enerģētikas krīzes nebūs tik sāpīgs trieciens, jo to galvenais resurss ir cilvēki, kas strādā ar intelektuālā īpašuma darbiem.

“Svarīgākais aspekts ir mājsaimniecības. Galvenā atziņa ir tā, ka tas ir ģeopolitisks atgādinājums, ka mums kā valstij ir jābūt stratēģiski neatkarīgiem energoresursu ieguvē. Mums vajadzētu būt situācijai, ka ģeopolitiskais aspekts mūs neskar, un Inčukalna krātuve ir pietiekami pilna, lai varētu iztikt krīzes ziemu. Šī ir tirgus ekonomika, un tas, ka cenas ir debesīs, – loģiski būtu, ja Krievija pārdotu gāzi visiem, kam to vajag. Tomēr tas nenotiek, jo Putina režīms vēlas sagādāt sāpes ne tikai Ukrainai, bet gan visai pārējai Eiropai,” saka Bērziņš.

Ir cilvēki, kas aktīvi Latvijā lobē Krievijas enerģētikas intereses, taču Latvijai ir nepieciešams būt enerģētiski neatkarīgai valstij.

Cik ilgi turpināsies cenu kāpums?

Runājot ar uzņēmējiem, var secināt, ka cenu kāpums daudzās grupās būs neizbēgams – ir bijušas problēmas piegāžu ķēdēs, jo uzņēmumiem, saņemot dārgākas izejvielas, arī preču cenas būs jāpaaugstina. Bez enerģētikas cenu pieauguma tāpat bija gaidāms cenu kāpums.

“Valdības nāks palīgā un nauda ieplūdīs sistēmā. Skaidrs, ja skrējiens ir pārāk straujš, noteikti būs kāda sabremzēšanās. Cenu pieaugums noteikti būs vēl kādu gadu, divus,” spriež Rostovskis.

Par inflāciju runājot, tā aug straujāk, nekā ekonomisti ceļ savas prognozes. Tāpēc šī gada kopējā inflācija varētu būt ap septiņiem procentiem, bet tuvākajos mēnešos – ap desmit procentiem.

“Spiediens ir uzkrājies no enerģētikas uz citām precēm. Ja cenas paliktu šādā līmenī un aizietu līdz visiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem, tad mums kādā brīdī sāktos recesija, jo kopējais pieprasījums un pirktspēja sabremzētos. Pandēmijas laikā pasaulē gāzes vai naftas nav palicis mazāk – jautājums ir par to, cik ilgu laiku vajadzēs, lai piedāvājums noķertu pieprasījumu,” saka Āboliņš.

Ir bažas par to, ka ir bijis pārāk liels optimisms par zaļo enerģiju, un nav bijušas pietiekamas investīcijas fosilajā – naftas un gāzes ieguvē. Pieprasījums ir liels, bet ir problēma tikt līdzi ar piedāvājumu. Mazākās OPEC valstis saskaras ar grūtībām sasniegt to naftas ieguves apjomu, ko viņi varētu iegūt.

“Iespējams, ka mums ar dārgāku enerģiju būs jāsadzīvo ilgāku laiku. Eiropā, iespējams, sāks pūst spēcīgāks vējš un elektrības cenas kļūs mazākas – uz kādu brīdi.

Ir daudz ārējo apstākļu. Mums prātīgi jārēķinās, ka enerģijas cenas būs lielākas nekā agrāk, un tādējādi arī jāplāno tālāk sava rīcība,” tā Āboliņš.

Jaunuzņēmumi un tiem pieejamie resursi

Jaunuzņēmumiem pagājušais gads bija labākais, kāds jebkad bijis. Šajā jomā ir uzņēmumi, kas spēj piesaistīt pasaulē labākos investorus un spētu attīstīties un kļūt vēl labāki. Droši var teikt, ka šie investori gaida no jaunuzņēmumiem spēju nonākt pie tāda rezultāta, kā Igaunijas “Bolt”, kas sasniedzis 7,5 miljardus dolāru.

“Mēs esam uz kartes, un tas bija gaidāms, jo šādas vērtības uzņēmumu izaudzēt ir ļoti grūts darbs. Pagājušais gads bija lielisks, un šis gads būs vēl labāks. Investori skatās uz Baltiju kā uz reģioniem, kur investēt. Piemēram, Izraēla ir maza valsts, un tāpat kā tur, arī šeit ir talantīgi uzņēmēji un mazs tirgus. Un šie uzņēmumi spēj iekarot ne tikai vietējo, bet arī citus tirgus,” pauž Bērziņš.

Tas, ko var teikt, – tendences bija redzamas pirms pieciem gadiem.

“Mēs bieži skatāmies uz kaimiņiem igauņiem. Taču mūs nekas fundamentāls šajā jomā neatšķir. Viņiem sniega bumba velsies ātrāk – “Skype” bija pirmais “vienradzis” Eiropā. Viņiem tas kapitāls un pieredze – ir guldījuši atpakaļ.

Tas pats efekts notiek arī Latvijā un arī turpināsies, tāpēc šis sektors kļūs daudz nozīmīgāks, jo tā būs nozīmīga ekonomikas daļa, jo tie ir uz eksportu vērsti uzņēmumi,” saka Bērziņš.

Virziens, kurā mēs ejam, ir pareizs. Tomēr Baltijas un Eiropas austrumu grupā mēs ejam lēnāk.

“Mums ir jākāpina apgriezieni – tas ir jādara arī uzņēmēju pusē un no valsts puses jāļauj jaunajiem uzņēmumiem augt. Pasaulē konkurē birokrātiskie režīmi – kapitāls un cilvēki pārvietojas ļoti brīvi un nosēžas tur, kur ir labāki apstākļi. Te ir stāsts par nodokļu sistēmu un citām vienkāršām lietām. Kas uztrauc –

Finanšu ministrijas realizētā politika ir mazliet aizkavējusies padomju laiku domāšanā: ir rūpnīcas, cilvēki deviņos no rīta iet uz darbu un piecos iet mājās. Jāpieiet kritiskāk un jādod vairāk svaiga gaisa, lai biznesa vide un iedzīvotāji no tā varētu iegūt,” saka Rostovskis.

Ierobežojumi un biznesa vide

Ierobežojumu dēļ redzam, ka izceļas tirdzniecības nozare, jo mums bija ierobežota šī joma, bet kaimiņiem ne, tāpēc daudzi brauca iepirkties uz kaimiņvalstīm. Trešajā pandēmijas gadā ir skaidrs, ka turpmāki ierobežojumi izglītības jomā var negatīvi ietekmēt nākotni.

“Visa pasaule virzās uz to, ka kovids kļūs par endēmisku slimību un mums būs ar to kaut kā jāsadzīvo. Pagaidām mums ir straujš saslimstības pieaugums, bet slimnīcas vēl turas stabili. Šīs lietas jācenšas sabalansēt. Ja domājam par kovidu kā slimību, kas būs ar mums, tad no lieliem ierobežojumiem ir jāvirzās projām,” saka Āboliņš.

Ekonomists bilst, ka ekonomikas izaugsmes jomā Baltija Eiropas mērogā izskatās labi, taču tirdzniecības jomā gan tik labi nesekmējas. Tāpēc pašlaik jādomā, kā sadzīvot ar šo slimību, jo turpināt kaut ko ierobežot ir kā cīņa ar vējdzirnavām.

Jaunuzņēmumiem ir vieglāk strādāt attālināti, taču ir jāpierod pie tā, ka kovids kļūs par endēmisku slimību. Jācer, ka šis vilnis pāries ātrāk nekā citi un pavasarī situācija būs labāka, pauž Bērziņš.

Rostovskis norāda, ka šī ir uzticības krīze, jo valdība vairāk varēja uzticēt uzņēmumiem, nevis valdības gaiteņos pieņemt vienādus ierobežojumus visiem. “Ar šiem ierobežojumiem mēs paši iesitām sev pa ekonomiku, un jēgas tur nebija nekādas, jo bizness atbildīgi pieiet valdības lēmumiem. Runājot par stratēģiju – ja tu nedomā par nākotni, tad ir atsitiens,” saka Rostovskis.

Augstākās izglītības attīstība Latvijā

Ja skatāmies plašākā laika posmā, augstākās izglītības sistēma pietiekami nespēj radīt komercializējamas idejas un cilvēkus, kas būtu gatavi vest šīs idejas uz tirgu.

“Augstākās izglītības sistēmā mums ir liels trūkums ar cilvēkiem datorzinātņu un fiziķu jomā. Pārdošanu var iemācīties dzīvē, mēģinot darīt. Ir citas jomas, kur ir vajadzīgas pamatzināšanas un bāze, lai spētu radīt kaut ko jaunu, ko nevar iemācīties tāpat,” saka Bērziņš.

“Esmu bijis augstskolu reformas un padomju atbalstītājs. Es gan baidos, ka šajās augstskolu padomēs nebūs tie spējīgākie cilvēki, jo reformu pretinieki nodrošināja, ka padomēs esošajiem cilvēkiem tiek noteikts amatpersonas statuss. Tas ļoti ierobežoja to cilvēku loku, kas varētu darboties šajās padomēs. Spējīgākajiem cilvēkiem tas nav maizes darbs, un tā būtu uzupurēšanās,” norāda Bērziņš.

Sakne ir meklējama bērnudārzos un skolā. Tajos bērni jāieinteresē pievērsties dabas zinātņu un tehnoloģiju priekšmetiem, bērni jāievirza, lai tas ir interesanti un atraktīvi. Ja runā par augstskolām, padomes ir laba lieta, bet tā ir trešā līmeņa problēma.

“Galvenā problēma Latvijā ir cita – nav godīgas konkurences, un sistēma kopumā ir pārbirokratizēta ar dažādiem lēniem un sarežģītiem procesiem, kādēļ universitātes stagnē.

Tām arī nav vilkmes un motivācijas attīstīties. Par augstskolu padomēm esmu skeptisks, jo būs jaunas amatpersonas un nekādas jaunas vilkmes nebūs. Mēs jau pašlaik konkurējam ar visu pasauli, jo studenti var studēt jebkur. Šobrīd tā reforma ir administratīva, kas nenesīs nekādu svaigu gaisu šajā sistēmā,” saka Rostovskis.

Pasaulē vadošās universitātes ir no ASV un Lielbritānijas – tur ir daudz brīvākas iespējas darboties. Piemēram, “Turībā” nosacījums pasniedzējam ir tas, lai viņš darbojas biznesā. Pašlaik sākam virzīties dabas zinātņu un tehnoloģiju virzienā, taču birokrātija Latvijā ir ļoti liela.

Darbaspēka pieejamība

Būvniecībā ir risks, ka būs sacensības par cenām, līdzīgi kā 2006.-2008. gadā, jo strādājošo skaits ir ierobežots. Vidējā termiņā problēmā – demogrāfija. Pensijā iet daudzi, bet darba tirgū ienāk maz.

“Lietuvā un Igaunijā migrācijas bilanci ir izdevies stabilizēt, jo mazāk brauc prom. Latvijā tomēr ir nelieli mīnusi, un kovida prasības varam vērtēt dažādi, bet kādi cilvēki tādēļ būs izstumti no valsts. Bet mēs neesam vienīgie, kam ir vakcinēšanās prasība. Darbaspēks ir, un, kā tiksim galā ar kovidu, tad ar katru gadu darbaspēka trūkums būs sāpīgāks,” saka Āboliņš.

Bērziņš saka, ka cīņa par talantiem jaunuzņēmumiem ir aktuāla ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē.

“Es visiem saku – tā būs cīņa, ar ko būs jāsaskaras visiem. Latvijā ir lietas, ko varam uzlabot. Ir noteikti grūtības iegūt kvalificētus cilvēkus ārpus Eiropas Savienības valstīm. Mēs zinām, ka birokrātisku problēmu dēļ nevaram piesaistīt patiešām talantīgus cilvēkus.

Taču es redzu latviešus – talantīgus jauniešus, kuri ir studējuši ārzemēs, bet vēlas atgriezties Latvijā, un jaunuzņēmumi viņiem ļauj strādāt ar vērienu un skatu uz pasaules tirgiem,” tā Bērziņš.