Stāsts par Robertu Brūsu – Skotijas karali "ārpus likuma"

Savu ilggadējo pretinieku Kominu klana līderi Rudo Kominu Brūss uzaicināja satikties kādā klosterī Skotijas ziemeļos, lai aprunātos par “noteiktām darīšanām, kas skar viņus abus”, tomēr viņš ātri izmainīja savu taktiku, apsūdzēja Kominu nodevībā un ar sitienu nogāza zemē. Kamēr Komins noasiņoja svētnīcas pakājē, Brūss devās prom, sniedzot iespēju mūkiem apkopt kritušā brūces. Tomēr, kad Brūss uzzināja, ka viņa ienaidnieks joprojām ir dzīvs, viņš uz klosteri aizsūtīja vairākus savus vīrus, lai tie pabeidz asiņaino uzdevumu. Kā vēstīts Valtera no Gīsboro hronikās 1308. gadā, kad Komins jau bija atzinies un patiesi nožēloja grēkus, viņu pēc tirāna pavēles aizvilka līdz lielā altāra kāpnēm un nogalināja.

Nākamajā gadā pēc nežēlīgās slepkavības angļi to plaši aprakstīja kā necilvēcīgu un nežēlīgu rīcību, kas zaimo Dievu un baznīcu. Slepkavība arī uzveda Brūsu uz konflikta ceļa ar Skotijas kaimiņieni Angliju.

Tiesa, motivācija, kas slēpjas aiz slepkavības, joprojām ir tikpat mīklaina, cik pats karalis Brūss. Vieni saka, ka tādā veidā Brūss centās nosargāt savas valsts neatkarību un bija visīstākais patriots, tomēr citi bilst, ka Brūss bija drūma figūra ar bīstamām ambīcijām un vārgu lojalitātes izjūtu. Lai nu kā, Brūss ir viens no pretrunīgākajiem cilvēkiem Skotijas vēsturē, kura vārds ir zināms visā pasaulē, vēstīts vietnē "Smithsonian".

2019. gada filma “Roberts Brūss” (Robert the Bruce), kas skatāma "LMT Viedtelevīzijā", ir viena no nedaudzajām Brūsa dzīvesstāsta adaptācijām. Jāpiemin, ka 1995. gada filmā “Drošsirdis” (Braveheart) ar Melu Gibsonu galvenajā lomā atainots laiks, pirms Brūss kļūst par skotu līderi.

Filmas reklāmas rullītis.

Roberta Brūsa dzīvesstāsts

Roberts Brūss piedzima 1274. gada 11. jūlijā Skotijas aristokrātu ģimenē. No tēva puses viņš bija attāli radniecīgs ar Skotijas karaļnamu. Mātes priekšteči bija gēli. Brūsa vectēvs savukārt bija viens no pretendentiem uz Skotijas troni mantojuma strīda laikā no 1290. līdz 1292. gadam. Anglijas karalis Edvards I tika uzaicināts kā šķīrējtiesnesis un par Skotijas karali izvēlējās Džonu I Ballionu. Tomēr Brūss ar savu tēvu atteicās atbalstīt Ballionu, tā vietā atbalstot Edvarda I iebrukšanu Skotijā 1296. gadā, lai piespiestu Ballionu atteikties no troņa. Pēc tam Edvards pārvaldīja Skotiju kā vienu no Anglijas provincēm.

Vēlāk Brūss atbalstīja brīvības cīnītāja Viljama Volesa vadīto sacelšanos pret angļiem. Kad Voless bija sakauts, Brūsa teritorijas netika konfiscētas, un 1298. gadā Brūss kļuva par Skotijas aizbildni. Kā jau minēts, īsi pirms nākšanas pie varas Brūss nogalināja savu sīvāko ienaidnieku Kominu un 1306. gadā kāpa tronī.

Tomēr nozieguma dēļ Edvards viņu pasludināja par ārpus likuma esošu, savukārt pāvests viņu ekskomunicēja jeb izslēdza no baznīcas. Tas Brūsu neapturēja no valdīšanas, tomēr nākamajā gadā pēc kronēšanas viņš bija spiests bēgt, jo viņam uzbruka Edvarda armija. Viņa sieva un meitas tika ieslodzītas, bet trīs viņa brāļi sodīti ar nāvi. Pats Roberts Brūss ziemu pārlaida uz salas Ziemeļīrijā.

Atgriešanās mājās

Atgriezies Skotijā, Brūss sāka veiksmīgu partizānu karu pret angļiem. Kaujā 1314. gada jūnijā viņam izdevās sakaut daudz lielāku armiju, ko vadīja Edvards II. Tādējādi viņš atjaunoja neatkarīgas Skotijas monarhiju.

Divus gadus vēlāk viņa brālis Edvards Brūss tika kronēts par Īrijas karali, tomēr 1318. gadā tika nogalināts karalaukā. Par spīti skotu panākumiem Edvards II atteicās atzīt Skotijas neatkarību, tāpēc 1320. gadā Skotijas grāfi, baroni un galms nosūtīja vēstuli pāvestam Jānim XXII, paziņojot, ka Brūss ir viņu patiesais monarhs.

Četrus gadus vēlāk pāvests atzina Brūsu par karali un Skotiju par neatkarīgu monarhiju. Tika atjaunota franču un skotu alianse ar noteikumu, ka skotiem jākaro pret angļiem, ja pēdējie izdomātu pieteikt karu Francijai. 1327. gadā angļi gāza Edvardu II un ar Skotiju beidzot tika noslēgts miers.

Roberts Brūss nomira 1329. gada 7. jūnijā un tika apglabāts Danfērmlinā. Pirms nāves viņš lūdza, lai viņa sirds tiek aizvesta uz Svēto zemi, tomēr tā nokļuva tikai līdz Spānijai. Pēc tam to atgrieza atpakaļ Skotijā un apglabāja Melrozas abatijā, vēsta "BBC".

Brūsa pretrunīgais tēls

Brūsa kā paraugkaraļa un Skotijas lielākā aizstāvja tēls ir saglabājies līdz mūsdienām, tomēr vīrs aiz mīta ir daudz pretrunīgāks, nekā varētu šķist. Brūsa agrīnos gadus iezīmēja asiņaina un nežēlīga slepkavība, lojalitātes trūkums un virkne militāro neveiksmju. Jāņem arī vērā, ka miers starp Skotiju un Angliju, par kuru Brūss tik ilgi cīnījās, ilga vien dažus gadus. Cīņas ar jaunu sparu sākās 1332. gadā un ilga līdz 1707. gadam, kad savienības līgums abas valstis apvienoja Lielbritānijā.

Lai nu kā, Roberta Brūsa sasniegumus un ieguldījumu Skotijas vēsturē noliegt nevar. Tomēr nezaudēsim kritisko domāšanu un "LMT Viedtelevīzijā" noskatīsimies vienu no mūsdienu kino interpretācijām “Roberts Brūss”.

Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".