Cik tīras patiesībā ir ziemas peldvietas Latvijā?

Dzintars un Dairis, peldētāji ar desmit gadu pieredzi, pirms mešanās Daugavā kārtīgi strādā ar cirvjiem un kaltiem, lai atbrīvotu ceļu līdz ūdenim.

Biedrības “Lucavsalas leduslāči” dibinātājs Renārs uzskata, ka Rīgā ir paveicies, jo ir entuziasti, kuri piestrādā, lai varētu peldēt katru otrdienas un ceturtdienas rītu.

Svētdienās visi dodas uz kopīgo peldi, kas pielīdzināms teju baznīcas apmeklējumam.

“Ziemas peldēšana ir tāds kārtīgs modes spiedziens, kas šobrīd sācies, jo tā ir ļoti demokrātiska nodarbe. Viss sākas galvā.

Tev ir kārtīgi jāsakārto domāšana, un tad var sākt.

Kad es pirms četriem gadiem sāku, es biju viens pats. Gāju Lucavsalas līcītī, vai sniegs, vai vētra, vai lietus, man nebija domubiedru. Šobrīd domubiedru pulki ir pa visu Latviju un viegli atrast līdzīgi domājošus,” saka Renārs.

Taču daudzus roņotājus bažīgus dara ūdens kvalitāte. Peldsezonas laikā no 15. maija līdz 15. septembrim ūdens kvalitāti pārbauda, bet ziemā tas atstāts peldētāju ziņā.

Veselības inspekcija min, ka, piemēram, iespēja saslimt ar zarnu infekcijām, ierijot ūdeni, pielīdzināma nullei.

Ziemas peldētāji uzsver, ka pašvaldības rūpējas par tiem, labiekārtojot pludmales, ierīkojot soliņus un labierīcības, arī ugunskura vietas, kur pirms un pēc aukstuma peldēm varētu sasildīties.

Pašvaldība turpmāk apņēmusies arī biežāk uzraudzīt ūdens kvalitāti ārpus peldsezonas. Būtiskākā problēma ir iespēja piekļūt ūdenim ziemā, bet to risina paši peldētāji – pāris reižu nedēļā uztur āliņģus pieejamus ikvienam.