Vai mēs dzīvojam simulācijā? (2)

Noskaidrosim, vai simulācijas hipotēze ietver arī kādus nopietnus argumentus, vai arī tā ir tikai aizraujoša un interesanta doma.

Pieņemsim, ka datori nākotnē kļūs vēl jaudīgāki, efektīvāki un spējīgāki. Pieņemsim, ka kādā punktā tālā, tālā nākotnē mēs uzbūvēsim planētas izmēra datoru, kas būs tik jaudīgs, ka spēs simulēt visu mūsu visumu, atdarinot fiziku, ķīmiju un bioloģiju, kas pieredzama īstajā pasaulē.

Ja mēs vēl pieņemam, ka apziņa paliek par apziņu, lai kur tā atrastos (organiskās vai digitālās smadzenēs), tad katra simulētā vienība datorā, kurai būtu apziņa, pieredzētu pasauli, kas nav atšķirama no reālās pasaules, rakstīts vietnē "Live Science".

Ja mūsu pēcteči šādu datoru uzbūvēs, viņi nenovēršami radīs arī simulētas būtnes. Pacenties saskaitīt, cik dažādi radījumi ir parādījušies videospēlēs kopš to izgudrošanas. Tātad ātri vien simulētu smadzeņu ar apziņu kļūs vairāk nekā organisko smadzeņu, kas mīt reālajā visumā.

Simulācijas arguments ir viens no jaunākajiem garajā filozofiskās domas tradīcijā, kas iztaujā mūsu pieredzētās realitātes dabu. Gadsimtu laikā filozofi ir sprieduši, vai realitāte ir kāda dēmona radīta, vai arī mēs dzīvojam kāda cita sapnī. Tā ir skepticisma galējā forma un ir noderīga, lai mēs neaizmirstu to, ka dabas empīriskai pētniecībai pastāv robežas.

Simulācijas hipotēze beidzas ar trilemmu – trīs apgalvojumiem, no kuriem vienam jābūt patiesam (ja tiek pieņemti argumenti), tomēr mēs nevaram zināt, kurš tas ir.

Tu vari padoties un teikt, ka nezini, kura no iespējām varētu būt patiesa. Tu arī vari svārstīties starp šīm iespējām. Piemēram, tu vari teikt, ka datori nekad nekļūs pietiekami spēcīgi, lai pilnībā simulētu visumu. Vai arī to, ka attīstītas civilizācijas allaž atradīs morāles iemeslus, kāpēc nesimulēt apziņu. Beigu beigās tu vari arī teikt, ka tas viss ir nenovēršams un mēs jau tagad dzīvojam kāda simulētā visumā.

Iespējams, nozīmīgākais pieņēmums simulācijas hipotēzē ir tāds, ka simulētu smadzeņu ātri vien kļūs vairāk par organiskajām smadzenēm. Pieņemot to, ka nepastāv atšķirība starp pieredzēm simulētā vai nesimulētā pasaulē, ir iespējams aprēķināt iespēju, ka tu dzīvo simulācijā. Piemēram, tālā nākotnē uz katru vienu miljardu organisko smadzeņu varētu būt 99 miljardi simulēto smadzeņu. Tas nozīmē, ka pastāv 99% liela iespēja, ka tu dzīvo simulācijā.

Tiesa, 2017. gadā pētnieks Braiens Eglstons Bostroma aprēķinos atklāja kļūdu. Simulācijas arguments balstās uz pieņēmuma, ka mūsu pēcteči nākotnē uzbūvēs jaudīgu datoru, jo mēs esam vienīgās mums zināmās būtnes, kas kaut ko tādu varētu spēt izdarīt.

Kad mūsu pēcteči šādu datoru uzbūvēs, mēs uzreiz zināsim, ka mēs neesam simulētas būtnes šajā datorā, jo mēs varēsim ar pirkstu norādīt uz datoru un apzināti teikt, ka neesam tajā iekšā.

Nav svarīgi, cik simulētas smadzenes mūsu pēcteči radīs, mēs tās nevaram izmantot, lai noskaidrotu, vai tagad atrodamies simulācijā. Citiem vārdiem sakot, pēcteču nākotnes spēja radīt simulācijas, nevar mums atklāt to, vai mēs esam simulācijā tagad. Mēs nevaram izmantot nākotnes skaitļus, lai aplēstu šo iespēju. Un, ja mēs to nespējam izdarīt, pazūd trilemma un mēs vairs vispār neko nevaram teikt.

Tā vietā mēs varam skatīties savā pagātnē, vai arī pieņemt citplanētiešu eksistenci, kuriem patīk simulēt cilvēkus.

Lai nu kā, mēs nevaram zināt, vai dzīvojam simulācijā. Arī simulācijas hipotēze nesniedz pārliecinošus argumentus. Tāpēc – dodieties vien baudīt dzīvi.