/nginx/o/2021/12/09/14250330t1h4e1a.png)
/nginx/o/2020/05/18/13106998t1hec6f.png)
Pret liberālajām vērtībām noskaņotu politiķu parādīšanās Rietumu pasaulē ir novedusi pie pareģojumiem, ka demokrātijai tuvojas gals. Savienotajās Valstīs Donalds Tramps manevrē cerībā uz atgriešanos Baltajā namā 2025.gadā pēc mēģinājuma nepieļaut sava zaudējuma oficiālu atzīšanu pēc 2020.gada vēlēšanām. Francijā uz prezidenta amatu kandidē veseli divi ultralabējie populisti, savukārt Itālijā “Līgas” Mateo Salvini un Džordžija Meloni no postfašistiskās partijas “Itālijas Brāļi” būs ticami pretendenti uz valdības vadītāja amatu, kad itāļi 2023. gadā dosies pie vēlēšanu urnas.
Tāpat kā labējā spārna politiķi un tiem simpatizējošie mediji ASV, Salvini, Meloni un Marina Lepēna no Francijas ultralabējās partijas “Nacionālā Fronte” ir izrādījuši simpātijas Ungārijas premjeram Viktoram Orbānam. Viņi nav slēpuši savu vēlmi sekot Orbāna pēdās un izvērst pret liberālajām brīvībām vērstu politiku, ja vien viņiem būtu tāda iespēja.
Mūsu spilgtākās pagātnes atmiņas iespaido to, kādas būs mūsu lielākās bažas par nākotni. No saviem vecākiem un vecvecākiem mēs uzzinājām par fašisma draudiem. Taču pēdējo gadu laikā mēs esam redzējuši, kā autoritāri līderi pie varas nonāk demokrātiskā ceļā, bet pēc tam ķeras pie to pašu konstitucionālo normu un institūciju iznīdēšanas. Šāds modelis, kurā autokrātija tiek iedibināta ar vēlēšanu starpniecību, šķiet nozīmīgs drauds.