Ikviens Rīgas iedzīvotājs zina graustu Marijas ielā 6 – rēgu, kas padara vidi netīkamu un nedrošu. Galvaspilsētas tukšās, neapdzīvotās ēkas ir simptoms valsts mājokļu politikas stratēģijai kopš neatkarības atjaunošanas. Centrs ir pilns ar tukšumu. Tikmēr sabiedriskā sektora spēja tiešā veidā risināt problēmu ir ierobežota. Taču vai tukšumu vispār uztver kā politisku problēmu?

Viena no kapitālisma paradoksālajām iezīmēm, kas tika identificēta jau agrīnā industriālā kapitālisma laikmetā, ir nabadzība bagātībā. No vienas puses, tiek producēti iespaidīgi materiālie resursi un attīstītas tehnoloģijas. No otras puses, sabiedrība polarizējas un trūcīgums tiek institucionalizēts, kļūstot par sistēmas iezīmi. Radikālākie kapitālisma kritiķi gan teiktu, ka tas nav nekāds paradokss, bet likumsakarīgs iznākums.

Komentāri (5)
CopyLinkedIn Draugiem X