Jau kopš pērnā rudens rietumvalstu diplomāti drudžaini ceļo šurp-turp no pārrunām uz pārrunām, meklējot vienošanos par to, kā reaģēt uz Krievijas bruņošanos pie Ukrainas un prasībām pret NATO, kā arī mēģinot signalizēt Krievijai par agresijas nopietnajām sekām. Taču šī nedēļa īpaši spilgti demonstrē, ka Kremlis joprojām darbojas savā stilā, un mēs tikai turpinām minēt nākamos soļus. Tikmēr gan politologi, gan žurnālisti centušies atrisināt mīklu – kas Rietumu līderiem būtu jāsaka Krievijai, lai izbeigtu tās huligānismu un visatļautību starptautiskajā politikā?

Kā rakstā izdevumam The Atlantic uzsver amerikāņu izcelsmes vēsturniece un žurnāliste, Pulicera balvas laureāte Anna Aplbauma, rietumvalstu diplomāti joprojām runā ar Krieviju tā, it kā Putina režīmam rūpētu pieklājība un diplomātiskais protokols: “Viņi domā, ka, ieradušies Krievijā, runā ar cilvēkiem, kuru domas var mainīt, debatējot un apmainoties argumentiem. Viņi domā, ka krievu elitei rūp tādas lietas kā reputācija. Tā nav.”

Skaidrs, ka mūsdienu autokrātus neinteresē tādas lietas kā vienošanās un līgumi – viņi ciena tikai varu. Diez vai kāds nopietni domā, ka Putinam rūp viņa starptautiskā reputācija – paskatoties uz to vien, cik viegli viņu pieķert klajos melos, visam vajadzētu būt skaidram. “Putina mērķis ir nevis labklājīga, mierīga Krievija, bet gan Krievija, kurā valda viņš,” pauž Aplbauma. Un krievu elitei ir vienalga, ja viņus ienīst,