Sātans kārdina, sargeņģelis sargā, enerģētiskais vampīrs nosūc enerģiju, bet garīdznieks, uzliekot rokas, ļauj mūsos ienākt svētajam garam. To visu pārrauga Dievs, Šiva, Allāhs vai Lielā pirmmāte. Kāpēc, neatkarīgi no izcelsmes, izglītības, sociālā statusa, mēs esam tendēti ticēt? Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docenta Artūrs Utināns saka: cilvēku pareizāk būtu saukt nevis par Homo sapiens, bet gan par Homo religiosus.

Mūsdienu zinātne reliģiozitāti traktē kā daļu no cilvēka bioloģijas. Nav zināmi konkrēti gēni, kas tiešā veidā noteiktu ticību, bet ir daži, kas to ietekmē. Piemēram, dopamīna receptori atbild par baudu un iemīlēšanos, kā arī par reliģiozitāti un ticību neredzamām būtnēm, skaidro Artūrs Utināns*. Tātad, ar to neko neizdarīsi: mūsu bioloģijā ir ielikta ticība - cilvēks ir Homo ticīgais! Tomēr reliģiozitātes gēnu ietekme atšķiras - daži ir reliģiski fanātiķi, citi mazāk ticīgi, citi agnostiķi. Ateistu, kuri pilnībā noliedz Dieva esamību, ir pavisam maz - tikai ap 4% no visas populācijas.

Komentāri (4)
CopyLinkedIn Draugiem X