Kā ir būt tēvam ratiņkrēslā? Saruna ar Aivaru Šmitu

Iepazīstinām ar pirmo iedvesmas stāstu par Aivaru Šmitu - veiksmīgs profesionālis savā amatā, mīlošs vīrs un tēvs 3 gadus vecam dēlam. Pats Aivars saka, ka ir pašos labākajos spēka gados un bauda dzīvi: “Varbūt tā ir tā interesantā lieta. Ja kāds uz mani paskatītos no malas, viņam visticamāk nešķistu, ka esmu baigajos spēka gados, jo esmu cilvēks ratiņkrēslā jau 15 gadus.” Aivars dalījās ar savu pieredzi par tēva lomu, tēva un dēla attiecībām, gan arī to, kāda ir dzīve tētim ar funkcionāliem traucējumiem.

Kā jūs nonācāt pie lēmuma par ģimenes pieaugumu?

Blakus ir cilvēks, ar kuru kopā par to domāt un tu sagaidi kādu turpinājumu, paplašinājumu vai nākamo pakāpienu attiecībās. Arī tas, ka, šķiet, esi pietiekami spējīgs bērnam kaut ko dot, nodrošināt un jēgpilni ar viņu pavadīt laiku. Gribi kaut ko iemācīt un spēj to procesu izbaudīt. Svarīgi, ka tas nav kaut kāds sabiedrības vai ģimenes spiediens, bet gan paša lēmums, kam esi atradis visus psiholoģiskos un finansiālos resursus. Tas nav viens brīdis, viens klikšķis, bet gan sajūta, kas laika gaitā pieaug. Es varu būt laimīgs, ka mana pieaugošā vēlme kļūt par tēvu atnāca ar veiksmīgu iznākumu.

Dēls ienāca ļoti sagatavotā ģimenē, kura zināja, ko grib. Tāpat arī mūsu attiecības veidojās ļoti dabīgi un, mums pašiem vismaz šķiet, ka ļoti skaisti.

Varbūt bija kādas bailes par laiku, kad bērniņš būs ieradies pasaulē?

Jā, man tas process noteikti bija pārdomu un bažu pilns, jo esmu cilvēks ratiņkrēslā ar diezgan ierobežotām funkcionālām spējām. Tādā tēva, vīrieša, vai vienkārši ikdienas cilvēka fiziskajā līmenī es varu izdarīt ļoti maz. Tajā pašā laikā es ratiņkrēslā esmu ļoti sen, zinu un māku plānot savu dzīvi, laiku un visu, kas man ir apkārt, lai varētu justies komfortabli.

Arī bērna ienākšana bija tāda plānošana un sagatavošanās – ko es varu un nevaru izdarīt. Bailes bija par to, vai es būšu pietiekami spējīgs iesaistīties, jo bērns ģimenē ienāca ļoti gaidīts, līdz ar ko, gribējās būt iekšā visos procesos pēc iespējas vairāk, un būt tādam tēvam, kurš ir ikdienā klāt, nevis vienkārši skatās no malas. Par laimi es varēju palīdzēt un iesaistīties vairāk, nekā no sākuma domāju.

Mātei un bērnam saikne veidojas dabiski jau grūtniecības laikā. Vai Jums kā tēvam ir izdevies nodibināt šo saikni ar savu bērnu?

Patiesībā es biju pirmais, kas viņu turēja rokās. Man bija lieliska iespēja pirmās 15 minūtes pēc bērna piedzimšanas noturēt ar viņu tādu pirmo, nopietno sarunu. Viņu iedeva man rokās, viņš uzreiz apklusa un skatījās uz mani. Un tad es viņam izstāstīju visu savu konceptu, kā mēs tālāk dzīvosim un kādas ir manas lielās vēlēšanās un apņemšanās. Viņš cītīgi klausījās, un tā saruna, šķiet, bija ļoti gara bet, varbūt tās bija vien 3 minūtes. Jebkurā gadījumā, tā bija tāda epizode dzīvē, par kuru ir grūti aizmirst un kuru grūti pārspēt.

Saikni veidoju jau no pirmajām minūtēm, un vienmēr ļoti apzināti esmu bijis klāt. Draugs, tēvs – visas šīs lietas prasa laiku un vēlēšanos būt kopā. Jau no paša sākuma es bērnu apzinājos kā personību. Ja to ņem vērā un ar viņu apietās kā ar personību – nopietni un velta viņam laiku, tad arī viņš to jūt un vēlās. Var just, ka tēvs viņam ir draugs un uzticības persona. Vieta, kur patverties, kad ir skumīgi vai kad ir priecīgi.

Kā jūs pavadāt laiku kopā ar dēlu?

Mana aizraušanās jau kopš bērnības ir sports. Šobrīd es pats nevaru aktīvi sportot, bet mani tas interesē. Jebkādas sporta nodarbības, kaut vai mācīties mest kūleni vai mest bumbu –tās ir mūsu lietas. Mamma parasti ir skatītājs vai tiesnesis. Mums kopā patīk likt Lego, rotaļāties un spēlēties. Vakarā es esmu tas, kas lasa vakara pasaku un noliek bērnu gulēt. Tā ir īpaša diena, gandrīz kā svētki, kad mamma to dara, nevis es.

Es ļoti apzināti un mērķtiecīgi nešķiroju šos klasiskos vai mūsdienās nemodernos sieviešu un vīriešu pienākumus. Jebkuru no šīm lietām varu darīt gan es, gan mamma, protams, ja fiziski tas ir iespējams. Ierobežojumu invaliditātes dēļ ir pietiekami daudz un lieli, bet jebkurā brīdī, kur es varu iesaistīties es neskatos vai tas piedien vai nepiedien tēva lomai.

Man šķiet viss, kas ir saistīts ar to, ko mēs darām mājās vai kopā ar bērnu, nav jādala vīriešu un sieviešu pienākumos.

Kas ir izaicinošākais vai grūtākais audzināšanā un ikdienā kopā ar bērnu?

Tas droši vien ir jebkura vecāka pārdomu auglis, bet doma, kā būt labākam vecākam, labākam tēvam. Ja man vai sievai ir bažas vai šaubas par to, ko darīt, ko pateikt, mēs to pārrunājam. Visām lietām pieejam salīdzinoši nopietni un neļaujam nekam aiziet pašplūsmā, jo gribās to darbu, kas ir būt par vecāku, izdarīt pēc iespējas labāk.

Bet, protams, viena no lielākajām grūtībām ir invaliditāte un kustību traucējumi. Tu aizej viens ar bērnu uz spēļu laukumiņu, bet nevari aizskriet viņam pakaļ smilšu kastē, kad viņš sāk raudāt, berzē acis un neredz kas notiek apkārt. Tu vienkārši fiziski nevari aiziet to izdarīt. Tās ir mūsu iekšējās vienošanās ar dēlu, kuras viņš uztver ļoti nopietni, – ko viņš drīkst un ko nedrīkst darīt. Mēs ļoti daudz ko varam darīt kopā, ja viņš uzticas un ja es viņam varu uzticēties.

Man dažreiz ir bailes, ka nenotiek kaut kas tāds, ka es nevaru viņam aizskriet palīdzēt, noķert, pacelt. Bet no otras puses, mēs neieslogām sevi iekštelpās, tikai tāpēc, ka es varbūt nevaru izdarīt visu, ko man kā tēvam gribētos.

Un tādu lietu patiesībā ir ļoti daudz, piemēram, spēlēt futbolu zālītē, jo es varu futbolu spēlēt tikai uz asfaltēta laukuma. Aiziet uz pludmali, uzkāpt kalnā vai uzkāpt pa trepēm, kas zināmā vecumā ir lielākā izklaide un vēlēšanās. Mana apņemšanās ir nelikt viņam dzīvē justies apdalītam, tāpēc, ka tēvam ir savādākas pārvietošanās iespējas. Un tas patiesībā ir apbrīnojami, ka bērni tajā vecumā jau saprot.

Viņš mani nezina citādāku, līdz ar ko viņš mani neuztver kā nevarīgu, nespējīgu vai sliktu, bet gan, ka viņam visticamāk ir vislabākais tētis pasaulē.

Kāds, Jūsuprāt, ir ideālais balanss starp disciplīnu un jautrību attiecībās ar bērnu?

Es domāju, ka jebkurā vecumā disciplīna vai rutīnas ir tas, kas padara dzīvi daudz vienkāršāku. Kārtībai ir jābūt dažādās lietās – gan attiecībās, gan mantās, gan, ko drīkst un nedrīkst darīt. Mēģinām iemācīt atvainoties un, ka vienmēr ir ceļš atpakaļ. Pat ja tu esi sadarījis kaut ko, tas nenozīmē, ka tu nedrīksti kļūdīties. Tajā pašā laikā kļūda ir jāmāk novērst vai vismaz ir jāsaprot, ka tā ir kļūda. Mani vecāki nodrošināja tādu disciplīnu, ka bērns patiesībā nejūt, ka viņš tiek audzināts.

Viņš nejūt, ka tie ir likumi un stingra kārtība, kuru tu nedrīksti pārkāpt. Tās ir sarunas, attiecības, kas nav pieaugušais un bērns, un “es tā teicu un tā būs.”

Mēģinu tās labās lietas no savas bērnības pārņemt, ka audzināšana ir ieintegrēta visās dzīves mazajās lietās, nevis disciplinēšana stingru vārdu.

Vai ir kas tāds, ko tēvs var sniegt bērnam, bet mamma nē?

Es ar savu piemēru mēģinu rādīt, kā būt vīrišķīgam, kā būt tēvam un vīram. Kā būt nevis ģimenes galvai, bet ģimenes vīrišķā zara pārstāvim. Mēģinu dēlam parādīt attiecības pret mammu – ka es esmu gādīgs, rūpīgs, uzmanīgs un rādu piemēru attiecībās ar sievieti – kā uzvesties, ko darīt un ko nedarīt. Dēls ir iemācījies, kā mammu iepriecināt. Viņš aiziet pļavā, noplūc puķīti, atnes mammai un iedod buču. Tas ir kaut kas tāds, ko viņš neizdomā pats – to ierauga mūsu ģimenes modelī.

Mēs visi trīs – sieva, vīrs un dēls – esam, ja tā var teikt, līdzvērtīgi. Mēs savstarpējās attiecības ļoti cienām – gan dēls ciena manas un sievas attiecības, gan es cienu dēla un mātes attiecības. Tāpat mamma dod mums iespēju pavadīt ļoti daudz laika kopā un veidot tēva un dēla attiecības, kas ir pavisam citādākas.

Kā Jūs izpaužat mīlestību pret savu dēlu? Vai Jūs sakāt savam dēlam “es tevi mīlu”?

Šī ir viena no lietām, ko man šķiet ļoti svarīgi ne tikai izrādīt, bet arī pateikt. Dēls to uztver ļoti nopietni. Viena no siltākajām sajūtām, kad dēls pienāk klāt un pasaka “Tēti, es tevi mīlu”. Var just, ka tas ir no sirds, nevis vienkārši, kad kaut ko vajag.

Protams, sabučot dēlu un dēlam sabučot tēvu – tas ir kas tāds, ko vajag un var darīt. No tā nav jākautrējas diviem vīriešiem. Paprasīt “kā tev iet, kā tu jūties, kā tu gulēji?”, satiekot pēc dārziņa, parunāt pie vakariņām par lietām, kas ir svarīgas. Var just, ka viņš to mācās un arī mēģina atkārtot, piemēram, man palīdzēt, kad es kaut ko nevaru. Viņš redz un paprasa vai nevajag palīdzēt, kas dažkārt var arī līdz asarām aizkustināt. Mazs cilvēks jūt otra vajadzības pat ar vārdiem nesakot.