Uzbrukums Ukrainai nozīmē Putina režīma beigas. Vēl vakar viņš savā klibojošajā gaitā televizoru ekrānā bīdījās godināt Sarkanās Armijas varoņu kapus Maskavā. Pats galvu nodūris, zobus sakodis. Turpat līdzās kāds patukls cilvēks uzkrītoši nervozi vīkstījās ar koferīti, kurā, iespējams, bija pogas atomieroču palaišanai. Viņu var saprast, jo Krievijā ir ļaudis, kuriem klibojošais tirāns un diktators sen apnicis un nepieciešama politiskās varas maiņa. Tāpēc bail no apvērsuma paša mājās? Vai pastāv iespēja palaist atomieročus no ielas stūra? Ja „bandītam no Ļeņingradas“ tāda vēlme būs? Ja ilgstoši pie varas atrodas nepiemēroti ļaudis (kā tas ir Krievijā), tad šāda iespēja pastāv. Ar to mums visiem tagad jārēķinās. Neatkarīgi no tā, vai „vainīgais“ palīdzēs Ukrainai vai ne.

Krievu valodā ir daudz dziesmu par to kā „krievi negrib karu“, bet ir „spiesti to darīt“, „jo citas izejas nav“. Melodijas emocionālas un sajūta žņaudzoša. Parasti šīs dziesmas slavina Sarkanās armijas uzvaras Otrajā pasaules karā un liek saprast, ka visas uzvaras ir tikai un vienīgi saistībā ar krievu karavīru drosmi un varonību. Proti, radot iespaidu, ka tieši krievu armijas maģisms ir atbrīvojis visu pasauli no nāvīgiem ienaidniekiem un tāpēc šī armija skaitās neuzvarama. Pārējie, protams, karoja, bet … skaitās nepietiekoši svarīgi, drosmīgi, vareni un izšķiroši. Tātad – krievi karot nekad nevēlas, bet ir spiesti to darīt. Viņiem patīk miers, taču ir jānostājas pret karu un jāaizstāv pasaule ar maziem bērniem uz rokām un ziedu klēpjiem pie kājām.