:format(webp)/nginx/o/2022/02/25/14390546t1h43e3.jpg)
5. pants ir Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) stūrakmens, kas paredz, ka uzbrukums vienam NATO loceklim ir uzbrukums visiem organizācijas locekļiem. Par spīti tā nozīmīgumam, 5. pants ir iedarbināts tikai vienu reizi – atbildot uz 2001. gada 11. septembra teroristu uzbrukumiem ASV.
NATO izveide pēc Otrā pasaules kara
NATO līdz ar līguma 5. pantu tika izveidots 1949. gadā – īsi pēc Otrā pasaules kara beigām, kad komunistu kustība Padomju Savienībā sāka nopietni apdraudēt demokrātiskā ceļā ievēlētās valdības visā kara nomocītajā Eiropā.
1948. gadā Čehoslovākijas komunistiskā partija gāza valsts demokrātisko valdību, kamēr Vācijā padomju vara bloķēja sabiedroto kontrolēto Berlīnes daļu, cerot tur nostiprināt savas pozīcijas.
Kamēr ASV un Lielbritānijas lidmašīnas apgādāja Rietumberlīnes izolētos iedzīvotājus ar pārtiku, degvielu un citām vitāli nepieciešamām lietām, Berlīnes gaisa spēki atzīmēja pirmo uzvaru rietumu labā Aukstajā karā. Kad tika palaists Māršala plāns jeb Eiropas atgūšanās programma, ASV atteicās no savas agrākās izolacionisma politikas.
Tomēr tik nedrošos laikos Eiropai bija nepieciešams kas vairāk par ekonomisko palīdzību, proti, militārs atbalsts, lai spētu turēties pretī Padomju Savienībai, novērstu nacionālistu militāro kustību izveidi (tādu kā nacisms) un ļautu attīstīties demokrātiskai politikai.
Spriedze starp ASV un Padomju Savienību rezultējās galveno alianšu izveidē, kas saglabājās visu Aukstā kara laiku.
1949. gada aprīlī 12 nāciju (ASV, Kanāda, Lielbritānija, Francija, Beļģija, Nīderlande, Norvēģija, Dānija, Luksemburga, Islande, Itālija un Portugāle) pārstāvji sapulcējās Vašingtonā, lai parakstītu Ziemeļatlantijas līgumu.
“Drosmīgi cilvēki ar vīziju vienmēr var lemt paši savu likteni. Tie var izvēlēties verdzību vai brīvību – karu vai mieru. Ja pasaulē ir kaut kas nenovēršams, tad tā ir cilvēku vēlme pēc brīvības un miera,” svinīgajā ceremonijā pēc līguma parakstīšanas teica ASV prezidents Harijs Trumens.
Līguma 5. pants
Līguma galvenais punkts jeb stūrakmens bija 5. pants. Tajā vēstīts: “Puses piekrīt, ka bruņots uzbrukums vienai vai vairākām (valstīm) Eiropā vai Ziemeļamerikā tiks uzskatīts par uzbrukumu tām visām.”
Tiesa, vajadzības gadījumā katrai valstij tomēr ir izvēle, kādā veidā atbildēt uz uzbrukumu.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā NATO atvēra savas durvis un savā paspārnē uzņēma arī Čehiju, Ungāriju, Poliju, Bulgāriju, Igauniju, Latviju, Lietuvu, Rumāniju, Slovākiju un Slovēniju.
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)