Nauda runā ⟩ Problēmas, ko rada Latvijas mājokļa politikas stratēģijas trūkums (1)

Raidījumā “Nauda runā” par šīm tēmām diskutēja TVNET žurnālists, ekonomikas antropologs Andris Šuvajevs, domnīcas “Providus” vadošā pētniece Agnese Frīdenberga, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks tautsaimniecības jautājumos Aino Salmiņš, Ekonomikas ministrijas Mājokļu politikas departamenta direktors Mārtiņš Auders.

Cik lielā mērā Latvija ir gatava palīdzēt citiem?

Mājokļu jautājums ir viens no tiem, kas ietekmē jebkuru citu sociāli ekonomisko jautājumu. Jārunā ir par to, vai Latvijas mājokļa politika ir gatava absorbēt jaunus cilvēkus mūsu sistēmā.

“Mana atbilde ir, ka pagaidām nav. Līdzšinējā pieredze, strādājot saistībā ar mājokli un patvēruma meklētājiem, bēgļiem un cilvēkiem ar alternatīvo statusu, norāda uz vairākām problēmām. Galvenā problēma ir tā, ka brīdī, kad cilvēkam tiek piešķirts bēgļa vai alternatīvais statuss, viņi paliek vieni paši. Mums kā valstij pagaidām pietrūkst sistēmas, lai sniegtu cilvēkiem palīdzību brīdī, kad viņi saņem šo statusu. Mums liekas, ka viņi ir pietiekami neatkarīgi ar saviem resursiem, taču patiesībā viņiem ir nepieciešama sociālā palīdzība un cita veida palīdzība,” pauž Šuvajevs.

Ceturtdien izskanēja informācija, ka Latvija ir gatava uzņemt ap 10 000 ukraiņu bēgļu, šis ir brīdis, kad Latvijai ir fundamentāls brīdis spert mājokļu politikas attīstībā, lai mēs tik tiešām varētu pārliecināties, ka nodrošinām palīdzību cilvēkiem, kas ierodas Latvijā pēc palīdzības.

Skaidrs, ka jebkura pašvaldība un sabiedrība ir morāli palīdzēt. Ja runā par tehniskām lietām, tad 10 000 cilvēku ir provizorisks skaitlis. Salīdzinot ar to bēgļu sāgu, kas bija iepriekš, – toreiz Latvijā neviens nevēlējās uzņemt šos bēgļus.

“16 miljoni eiro bija sadalīti starp ministrijām, bet pašvaldībām – galvenajam izpildītājam finansējums bija no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem, kā arī nebija. Bēgļiem nebija doma palikt Latvijā. Šeit ir cita situācija. Šiem cilvēkiem ir bezvīzu režīms uz trim mēnešiem, un valsts nav pateikusi, kāds statuss būs. Ir piedāvājums ar domu, ka šie cilvēki dzīvos viesnīcās – ir atrasta 71 vieta.

Ir naiva doma, ka atbraucēji būs pārticīgi un ar visu tiks galā. Šiem cilvēkiem uz robežas vajadzēs psiholoģisku palīdzību. Būs nepieciešams arī pabalsts bez noteikumiem, lai cilvēkam būtu iespēja šeit uzturēties,” saka Salmiņš.

Latvijā ir ap 40 tūkstošu ukraiņu, kas ir gatavi palīdzēt saviem radiem, kas pašlaik dzīvo Ukrainā. Un ir cilvēki, kas ir gatavi uzņemt paši. Šeit ir situācijas, kad NVO ir ļoti svarīgas. Drīzumā jābūt gatavam likumam, kas precizēs uzņemšanas stratēģiju, bet galvenais – mums ir jāatbild, kas notiks pēc tiem trim mēnešiem.

Ekonomikas ministrijai pašlaik nav doti uzdevumi saistībā ar bēgļu krīzi, taču situācija mainās strauji un, iespējams, šādi uzdevumi tiks saņemti. Situācija, atšķirībā no iepriekšējās bēgļu krīzes, ir citādāka, jo iepriekš bēgļi netika gaidīti.

“Cilvēki notikumus Ukrainā izjūt ļoti personiski. Vēl ir iespējas integrēties sabiedrībā – iepriekš cilvēkiem, kas devās uz šejieni, nebija skaidrs, kur viņi dodas. Ukrainas cilvēkiem mentalitāte ir mums tuvāka, un viņiem būs vienkāršāk integrēties darba tirgū un risināt mājokļa jautājumus. Jāpiekrīt, ka sākotnēji noteikti būs vajadzīga palīdzība,” saka Auders.

Latvijā šobrīd ir ap 25 tūkstošiem nevalstisko organizāciju un nodibinājumu, apmēram 2000 organizācijas ir tās, kas risina sabiedrībai svarīgas problēmas. Šajā krīzes brīdī liela loma vismaz sākumā būs NVO un pašvaldībām.

“Jāsaka paldies visām NVO, kas ir atsaukušās. Ir daudzas organizācijas, kas strādā ar bēgļu jautājumiem un kas ir gatavas sniegt palīdzību. Veicot pētījumu par mājokļu pieejamību Latvijā, mēs pētījām, kāda ir NVO kapacitāte piedāvāt mājokļus dažāda veida cilvēkiem, secinājām, ka NVO sektors šajā nozarē ir vājš.

Problēma ir tā, ka nelaimē nonākušos cilvēkus nav, kur izmitināt. Jā, pašvaldības piedāvā kādus pagaidu mājokļus, bet daudzos gadījumos ir tā, ka tā krīze nekur nepaliek ne pēc trīs, ne pēc sešiem mēnešiem,” uzsver Frīdenberga.

NVO lielākoties nepieder lielas mājas, kur izmitināt potenciālos bēgļus. Ņemot vērā situāciju Ukrainā, NVO ir gatavas nākt palīgā, taču mēs neesam materiāli nodrošināti, lai pilnā apmērā sniegtu palīdzību. Turpmākajā laikā NVO būs sadarbība ar pašvaldībām, meklējot vietas, kur izmitināt bēgļus. Tāpēc ir jāatrod līdzekļi, kā palīdzēt NVO, kas palīdz bēgļiem.

Ja mēs kaut ko varam mācīties no iepriekšējiem konfliktiem un militārajām krīzēm, mēs redzam, ka tie nav tādi, ka “paies daži mēneši, un cilvēki aizbrauks”. Ir jārunā par fundamentāli citu sociālekonomisko dzīvi, kuras apmērus vēl nevar nojaust.

“Būs liela nozīme nevalstiskajam sektoram. Ir jāvērš uzmanība uz pagājušās vasaras notikumiem, kas sāka iezīmēt problemātiku uz robežu krīzi. NVO bija tās, kas centās sniegt humāno palīdzību. Mēs redzējām, ka no valsts puses šāda palīdzība tika pat nedaudz demonizēta. Savukārt tagad mēs pēkšņi redzam, ka ir morāla nepieciešamība palīdzēt. Tomēr tā spēja palīdzēt ir maza. Dzīvojamais fonds ir kļuvis arvien mazāks, un mēs esam situācijā, ka privātais sektors spēs nodrošināt mūsu vajadzības, tāpēc ir svarīgi runāt par mājokļu politikas maiņu, kas ļautu reaģēt uz šāda veida krīzēm,” saka Šuvajevs.

Drošības situācija un mājokļu politika

Mēs dzīvojam lielos mītos, jo līdz šim ir uzskatīts, ka mājokļu politikā visu atrisinās tirgus. Kad nākas konstatēt, ka tirgus dalībnieki ir arī nabagi, un ir arī nepilnības no valsts, tāpēc ir nācies ko mainīt.

“Mēs to sapratām sen un jau esam brīdinājuši. Ekonomikas ministrija arī ir informēta par to, taču mums ir jāizglīto politiķi, kuri dzīvo ilūzijās, ka “viņa augstība tirgus visu atrisinās”. Katra pašvaldība cīnās par cilvēkresursiem. Mājokļa politika ir galvenais instruments, kā pašvaldībai piesaistīt cilvēkresursus. Pašreizējā situācijā jautājums par cilvēkresursiem atkrīt. Būvniecībā ir vairāk nekā 6000 brīvu vietu, kur varētu piesaistīt ukraiņus. Te ir sinerģija, ka nozarēm būtu jāpalīdz veidot mājokļu fondu, un otrs – ministrijām jāpalīdz sagatavot fonda politika, un galvenais – mums ir jānojauc birokrātiskie šķēršļi lemšanā, finansēšanā un līdzekļu piešķiršanā,” saka Salmiņš.

Ir jāpanāk savstarpēju uzticēšanos starp valsti, pašvaldībām un NVO, jo daudz ko kavē birokrātija un politiskā greizsirdība. Mājokļu fondu nevar izveidot, jo ministrijas nevar saprast, kā to naudu pārdalīt. Situācijā, kad ienaidnieks klauvē pie durvīm, mantiskās intereses ir jāpaliek malā un ir jāvienojas ar sabiedrību, un no birokrātijas jāatsakās. Mums ir steidzami jāpārkārto kurss, un kopā mēs to varam darīt.

Situācija noteikti ieviesīs korekcijas Ekonomikas ministrijas plānos. Valsts iesaiste mājokļu tirgū ir bijusi nepietiekama, jo sabiedrība nav tik bagāta, lai spētu nodrošināt sev mājokļus pēc tirgus nosacījumiem. Arī Rietumos var redzēt, ka bezpeļņas īres sektors ieņem nozīmīgu nišu mājokļu tirgū.

“Deviņdesmitajos gados valstij nebija līdzekļu, tāpēc dzīvojamo fondu nodeva privatizēšanai. Nedomāju, ka pašlaik nebūtu labāk, ja fonds būtu palicis valsts rīcībā. Tas dzīvojamais fonds būtu bijis sliktākā stāvoklī nekā tagad. Mēs jau redzam, ka Rīgas centrā denacionalizēto māju saimnieki nevarēja atļauties uzturēt īpašumus. Situācija bija mainīga, un arī pašlaik ir jādomā, kā kopīgiem spēkiem mobilizēt resursus un reaģēt uz šo situāciju,” spriež Auders.

Īres tirgus – risinājums mājokļu politikai?

“Providus” pētījumā par īres mājokļu pieejamību un risinājumiem secināts, ka pieejamo īres mājokļu daudzums nav liels. Skatoties uz reģioniem, tālāk no Rīgas īres mājokļu skaits samazinās.

“Jāatgādina, ka mums Latvijā nav mājokļu politikas, kurā mēs varētu skatīties uz mājokļu pieejamību globālāk, skatīties uz grupām, kam šis mājoklis vajadzīgs. Tas, ko Ekonomikas ministrija nav izdarījusi pēdējo gadu laikā. Tas ir labi redzams ne tikai pētījumā, bet arī reālajā dzīvē,” norāda Frīdenberga.

Galvenie secinājumi ir tādi, lai mājokļu politika ir vienots valsts redzējums par to, kā piedāvāt mājokli dažādām personu grupām. Viens no svarīgākajiem posmiem ir veidot mājokļu fondu, finanšu instrumentus, kas būtu pieejami mājokļu būvniecībā. Būtu svarīgi iesaistīt arī citus spēlētājus, kas nodrošinātu mājokļu būvniecību un apsaimniekošanu.

“Te atkal jārunā par NVO, kas šajā sektorā ir diezgan vājš. NVO varētu būtu vieni no mājokļu piedāvātājiem, ja vien būtu mājoklis, ko piedāvāt,” uzsver Frīdenberga.

“Mēs gaidām šādu stratēģiju jau ilgu laiku – jau 2020. gada vasarā tika solīts, ka līdz 2021. gada beigām šī stratēģija būs izstrādāta. Janvārī jautājām vēlreiz – solīja dažas nedēļas. Joprojām nekā. Tas ir iemesls, kāpēc šobrīd mums ir jācer uz fleksibilitāti attiecībā uz Eiropas finansējumu, kas mums nebūtu jādara, ja būtu nacionālā stratēģija. Mēs paši esam sev sasējuši rokas,” bilst Šuvajevs.

Īres mājokļi – līdzšinējā stratēģija ir bijusi, ka valsts vēlas, lai cilvēki būtu mājokļu īpašnieki. Esam iztēlojušies, ka šāda īpašnieku demokrātija ir sociālās izaugsmes modelis. Tas īsti nestrādā. Ja cilvēkiem pieder īpašumi, viņiem nepietiek līdzekļu, lai tos uzturētu. Tā ir stratēģiska izšķiršanās, vai mēs vēlamies, ka cilvēki vairāk kļūst īrnieki. Mums ir jāspēcina publiskais sektors, lai šāda veida mājokļus var īrēt.

Pagaidām ir divu veidu atbalsta līmeņi. Valsts atbalsta līmenis izpaužas, ka ir atsevišķas turīgas mājsaimniecības, kas saņem atbalstu mājokļa iegādei, kas neattiecas uz 80% iedzīvotāju. Tad ir pašvaldību līmenis, kas paredzēts, lai palīdzētu cilvēkiem, kas nespēj nosegt savas vajadzības. Risinājumiem ir jābūt pilnveidīgākiem un pilnvērtīgākiem.

“Dati ir, ir Nacionālās attīstības plāns, ir arī tēzes. Taču – līdz nonākam līdz reālam finansējumam, tā visi projekti pēkšņi kļūst par maziem mārketinga plāniem. Ja skatāmies uz īres namu būvniecību – 42 miljoni eiro, pretī 700 dzīvokļi septiņos gados. Sociālās mājas – 60,9 miljoni eiro, 1200 ēkas renovējam, vēl kādas 600 uzbūvējam. Siltināšana – vēl 10% sakārtojam. Daudzdzīvokļu mājas prasa 7,5 miljardus eiro, bet aizmirstam, ka 40% māju nav siltināmas un atjaunojamas. Kāpēc klusējam? Ekonomikas ministrijai šie dati ir pieejami, taču bija jāsauc eksperti, lai pārliecinātu politiķus un tiktu pāri birokrātiskajam purvam. Ja rādām, ka 60% ēku ir vajadzīga Eiropas palīdzība, visi saķer galvu, taču tāda ir situācija,” pauž Salmiņš.

Šajā situācijā Ekonomikas ministrija ir viena, jo ir vajadzīgs arī citu partiju atbalsts. Stratēģijas trūkums to visu bremzē, taču ir arī daudzi mīti. Latvijā tiek domāts, ka mobilitāte tiek attīstīta tikai attīstības centros. Arī bankas savos dokumentos skatās uz Rīgu un Pierīgu, bet “tālāk nav vērts skatīties”. Pandēmijas laikā ir redzams, ka cilvēki pārceļas prom no pilsētām.

“Mājokļa jautājumi politiķu dienaskārtībā nonākuši pēdējā laikā. Šobrīd gan sabiedrība, gan politiķi ir secinājuši, ka tā ir problēma. Ja runā par līdzekļu novirzīšanu mājokļa problēmām, tad ir jānovirza lielāki līdzekļi.

Ekonomikas ministrijai jāatvainojas, ka stratēģijas dokumentu nav izdevies tik operatīvi radīt, taču ir dažādi papildu aspekti, piemēram, ministrija strādā ar energokrīzi, kur ir fokuss uz šiem jautājumiem.

Stratēģijas publiskošana šo iemeslu dēļ atliekas,” skaidro Ekonomikas ministrijas pārstāvis.

Stratēģijai ir ierobežotas iespējas noteikt papildu budžeta līdzekļus, jo  Nacionālais attīstības plāns iezīmē virzienus, kam tiks piešķirta nauda. Virzieni ir divi – ir sociālo dzīvokļu būvniecība, ar tiem saprotot arī pašvaldības īres dzīvokļus. Šeit tiks renovēti vai uzbūvēti ap 1900 dzīvokļu. Otrkārt – īres dzīvokļu programma, kas ir neaizsargātajam vidusslānim. Eiropas līdzekļi ir ierobežoti, un par to naudu var uzbūvēt 700 dzīvokļus.

“Plānots, ka īres maksa būs 5 eiro par kvadrātmetru – lai vidusslānim, kas nespēj nopirkt dzīvokli, būtu pieejams mājoklis par saprātīgu cenu. Tāpēc ir iecere veidot mājokļu fondu, kas ir ilgtermiņa plāns, kas varētu sākt strādāt pēc vairāk nekā 10 gadiem. Latvija šajā jomā ir atpalikusi no pārējās Eiropas. Tas mums rada zināmus riskus no darbaspēka piesaistes viedokļa, no mobilitātes viedokļa, jo Latvijā nav mazcenas mājokļu fonda,” skaidro Auders.

Ekonomikas ministrijas pārstāvis norāda, ka situācija nav dramatiska – publiskajā vidē situācija ar nerenovētajām mājām tiek dramatizēta. Padomju laikā celtās mājas ir drošas, taču par tām ir jārūpējas. Ir jāmaina komunikācijas, jumti, jārūpējas par notekām.

“Šeit jārunā par ēkām, kurās nav ekonomiskās aktivitātes un cilvēkiem nav intereses ieguldīt sev piederošajās mājās. Lauku reģionos ir daļēji neapdzīvotas mājas. Ir rajoni, kur neviens nevēlas īrēt mājokli,” tā Auders.

Pastāv risks, ka tie iedzīvotāji, kuriem ir pietiekami līdzekļi, lai investētu mājokļos, nevēlēsies dzīvot padomju laikā celtā mājā, vēloties dzīvot piepilsētā. Tukšums jau pašlaik atbalsojas Rīgas centrā un Latgalē.

“Viss, ko publiskais sektors var darīt, - motivēt privāto sektoru veikt investīcijas. Ja privātajam sektoram trūkst līdzekļu vai ir nenoteiktība par nākotnes investīcijām, tad ir muļķīgi domāt, ka tukšums pats aizpildīsies. Arī bezpajumtniecības jomā nav stratēģijas. Mēs nezinām, cik mums ir bezpajumtnieku. Tas ir absurdi. Patversmes vadītāja teica, ka energoresursu inflācijas dēļ gaidāms lielāks pieplūdums, un tas jautājums neparādās publiskajā telpā, ko mēs darīsim gadījumā, ja cilvēkiem palielināsies bezpajumtniecības risks. Patversme nav ilgtermiņa risinājums,” norāda Šuvajevs.

Ukrainas bēgļu gadījumā – tas ir lielāks bezpajumtniecības risks. Pat ja mēs uzņemsim šos cilvēkus un ļausim nakšņot Muceniekos, tiklīdz viņi iznāks ārā – palielināsies bezpajumtniecības risks. Mēs nevēlamies, lai viņi dzīvotu uz ielas, taču ir risks, ka tā arī notiks.

“Kas attiecas uz bezpajumtniekiem, Latvijā jau nav definēts, kas tāds bezpajumtnieks tāds ir! Pērn pilsētās bija reģistrēti 5760 bezpajumtnieku, taču šeit puse nav pareiza. Ir interesanti, kur veidojas bezpajumtnieku koncentrācija. Tas pats ir attiecībā uz bāreņiem – viņi koncentrējas lielajās pilsētās. Piemēram, bārenim paliek 18 gadi, un viņš vairs nezina, ko iesākt. Šī problēma ir jāpēta dziļāk,” pauž Salmiņš.

Latvijai ir jādomā arī par jauniešiem: “Tie, kas ir dzīvojuši Īrijā, Lielbritānijā, Vācijā un kas atgriežas – viņi hruščovkās negribēs dzīvot, tāpēc jārunā par kvalitāti un dzīves standartiem.”

Visaptveroša mājokļu politika un tās veidošana ir iemesls, kāpēc mēs esam šajā situācijā, ka jājautā, “vai nebruks māja Purvciemā un Pļavniekos”. Slovēnijā jau 1991. gadā tika izveidots mājokļu fonds. Skatoties uz viņu mājokļu politikas dokumentu – mēs redzam visu to, par ko pašlaik runājam.

“Valsts kontrole norāda, ka mums ir ne tikai tukšās mājas, bet arī tādas, kur veikta nelikumīga pārbūve. Arī par to būtu jābūt runātam šajā dokumentā. Būtu jābūt runātam arī par bezpajumtniekiem,” saka Frīdenberga.

“Savā pētījumā secinājām, ka gadā Rīgā no cietuma atbrīvojas ap 400 cilvēku, un viņiem visiem vajag mājokli. Tad pašvaldības piešķir kādu zemas kvalitātes dzīvokli, un faktiski šie cilvēki tiek atgrūsti un iemesti atpakaļ uz noziedzības ceļa. Man nav skaidrs, kas notiks ar Purvciemu un Pļavniekiem pēc 30 gadiem. Jaukt nost? Pārveidot energoefektīvākus? Man nav atbildes uz šiem jautājumiem,” spriež Frīdenberga.