Latvijas Radio vadītāja: pārējā valde sabotējusi galvenā redaktora iecelšanu, SEPLP jārīkojas

Sabiedriskā medija galvenais redaktors ir jauna pozīcija, ko paredz pirms gada pieņemtais Sabiedrisko mediju likums. Konkursā uz šo amatu Latvijas Radio pieteicās un uzvarēja Anita Brauna, kura līdz šim izveidojusi un vadījusi Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļu.

Latvijas Radio iepriekš vēstīja, ka Braunu galvenās redaktores amatā vēlējās redzēt seši no astoņiem konkursa komisijas locekļiem. Pret balsotājas bija divas trešdaļas no Latvijas Radio valdes – par finansēm atbildīgā Mārīte Tukiša un valdes locekle satura jautājumos Sanita Dika-Bokmeldere. Tomēr vēstuli sabiedrisko mediju padomei par Braunas virzīšanu parakstīja visas trīs valdes locekles.

Neilgi pēc tam kļuva zināms, ka Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītājs Artuss Kaimiņš vēstulē pieprasīja Latvijas Radio valdei sniegt informāciju par to, kā atlasīti kandidāti un kāds bijis balsojums par tiem. Latvijas Radio valdes priekšsēdētāja Una Klapkalne toreiz atzina, ka radio mājā tas ir izraisījis neizpratni un bažas par politisku jaukšanos medija redakcionālos jautājumos. Pats Kaimiņš medijiem savas aktivitātes neskaidroja.

Taču 10.janvārī Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP), pārbaudot tai iesniegtos dokumentus par valdes izvirzīto kandidāti un konkursa norisi, Braunu Latvijas Radio galvenās redaktores amatā ievēlēja. Amatā uzreiz viņa gan nestājās – Latvijas Radio skaidroja, ka vispirms jāsameklē jauns pētnieciskās nodaļas vadītājs.

Brauna pieļauj, ka kavēšanās bija saistīta ar abu pret viņu konkursā balsojušo valdes locekļu nostāju: “Es neesmu redzējusi interesi, ka šīs divas valdes locekles izrādītu interesi sadarboties ar mani. Acīmredzot tāpēc arī tā līguma parakstīšana ir novilcināta līdz šai nedēļai. Kā es saprotu, līdz brīdim, kad SEPLP sāka uzdot uzdevumus: “Kas šeit notiek?” Līdz ar to šajā situācijā man, godīgi sakot, ir arī šaubas, vai es spēšu efektīvi pildīt galvenā redaktora amata pienākumus šādos apstākļos.”

Tikai šonedēļ Brauna beidzot saņēma oficiālu apstiprinājumu, ka no 1.marta sāks darbu jaunajā amatā. Abas pieminētās valdes locekles nedēļas vidū “de facto” gan noliedza to, ka Latvijas Radio vadībā valda nesaskaņas Braunas dēļ.

Mārīte Tukiša “de facto” apgalvoja, ka bijusi vien tehniska aizķeršanās: “Nesaskatu vispār nekādu konfliktu. Galvenais redaktors sāks strādāt 1.martā. Es vispār nesaprotu, kāpēc šitādi jautājumi ir. (..) SEPLPam nav pilnas... SEPLP ir sasaucis, bet viņiem nav pilnas informācijas, jo, ja nav pilna dokumentu pakete, kas sagatavota, un vēl mēs gaidām, tāpēc arī nav nekādas virzības. Bet noteikti redaktors sāks strādāt 1.martā, par to nav šaubu.”

Savukārt Sanita Dika-Bokmeldere “de facto” lūgumam sniegt interviju par situāciju Latvijas Radio valdē rakstiski atteica: “Sarunai diemžēl man šodien nebūs laika. No savas puses varu apstiprināt, ka Latvijas Radio valde strādā pilnā sastāvā, pieņem lēmumus un organizē uzņēmuma darbu ikdienas ritmā. Nekādi starpgadījumi, par kuriem varētu sniegt atbildes Latvijas Televīzijai vai publiski komentēt, Latvijas Radio valdes darbībā nav notikuši.”

“de facto” gan zināms, ka situācija sabiedriskā radio valdē radīja satraukumu sabiedriskos medijus uzraugošajā padomē, kas tika informēta par to, ka valdes locekles nesteidz pārcelt Braunu jaunajā amatā. Lai samierinātu Latvijas Radio valdi, SEPLP nedēļas vidū rīkoja attālinātu sapulci, lai problēmas pārrunātu.

Vēl pirms sanāksmes “de facto” sniegtajā intervijā SEPLP vadītājs Jānis Siksnis par to, vai strīdus izdosies atrisināt, bija piesardzīgs, taču tas šogad esot ļoti būtiski: “Galu galā ir darbs pie mūsu, SEPLP, izstrādātajām koncepcijām, kuru mērķis vispār ir pabeigt sabiedrisko mediju pārvaldības reformu attiecībā gan uz finansēšanas modeļa maiņu, gan iespējamo abu mediju apvienošanu, kur arī ir ļoti svarīgi, lai mēs varētu visi strādāt kopā un nebūtu kaut kādu lielu konfliktu valdēs. Tādēļ mums, protams, ir ļoti svarīgi tikt skaidrībā pēc iespējas ātrāk, cik lielas ir šīs domstarpības šobrīd valdē, vai tās kādā brīdī var būtiski kavēt uzņēmuma darbību un, ja tas tā ir, tad, protams, jālemj par attiecīgajiem soļiem un lēmumiem.”

“de facto” zināms, ka Latvijas Radio galvenā redaktora izvēles jautājumu februāra vidū slēgtā sēdē skatīja arī Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija. Runāt par to, ka šāda sēde notikusi, kāds bijis tāds temats un kas tajā spriests, visiem sēdes dalībniekiem ticis stingri aizliegts. Tomēr “de facto” ieskatā sabiedrības tiesības zināt par to, ka politiķi aiz slēgtām durvīm ķidā lēmumus, kas faktiski var ietekmēt Latvijas Radio saturu, ir būtiskāka nekā deputātu vēlme to noklusēt.

Norises Saeimas komisiju slēgtajās sēdēs medijiem parasti komentē to vadītāji. Savukārt Saeimas kārtības rullis paredz, ka šādas ziņas var sniegt vienīgi ar komisijas priekšsēdētāja, priekšsēdētāja biedra un sekretāra kopēju piekrišanu. Tomēr Artuss Kaimiņš no sarunas ar “de facto” atteicās, īsziņā atbildot: “Slēgtas sēdes saturu es nekomentēšu. Nedz pagājušās nedēļas, nedz kādas citas slēgtās sēdes saturu. Tāpēc tās arī ir slēgtas. Citus komentārus šobrīd jums sniegt nevaru.”

Uz papildjautājumiem – vai rosinājis slēgtas sēdes rīkošanu jautājumā par Latvijas Radio galvenā redaktora virzīšanu amatā un, ja tā, – kāpēc uzskatīja, ka šīs diskusijas komisijai bija jāveic aiz slēgtām durvīm – Kaimiņš pēc ilgākām pārdomām atrakstīja: “Esmu tas cilvēks, kurš nosaka darba kārtību Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā. Tas ir mans darbs un pienākums. Un, jā – visas slēgtās sēdes vienmēr esmu izsludinājis es – protams, konsultējoties ar komisijas deputātiem, kolēģiem. Ja Jūsu zinātkāri tas dara mierīgāku – varu apstiprināt, ka slēgtajās komisiju sēdēs tiek apspriesti komisijas pamatdarbības jautājumi.”

No intervijas par Latvijas Radio atteicās arī komisijas sekretāre Dagmāra Beitnere-Le Galla (JKP), kura telefonsarunā gan minēja, ka komisijas pienākums ir parlamentārā uzraudzība pār mediju politiku, taču runāt kameras priekša atteicās, jo “de facto” mērķis esot viņu parādīt negatīvā gaismā.

Vienīgais, kas no komisijas vadības piekrita sarunai, bija vadītāja vietnieks Boriss Cilevičs (“Saskaņa”), kurš gan uzsvēra, ka par slēgtās sēdes norisi runāt nevar, bet spiediena uz sabiedriskajiem medijiem vai tos uzraugošo padomi neesot bijis: “Vienīgais, ko es varu teikt: mums ir jauns likums, un, protams, kad tu raksti likumu, tev šķiet, ka viss ir pārdomāts uz priekšu un nekas negaidīts tur nevar notikt, bet, kad likums tiek piemērots praksē, izrādās, ka ne vienmēr tā ir, un parādās pēkšņi kaut kādi jautājumi, ko nevarējām vai nespējām paredzēt, rakstot šo likumu.”

Cileviča teiktais lielā mērā saskan ar “de facto” zināmo, ka komisijā spriests, vai Latvijas Radio valdes parakstītā vēstule SEPLP par Braunas virzīšanu esot pietiekama – vai neesot bijis vajadzīgs kāds atsevišķs valdes lēmums vai balsojums par to. Līdzīgas tēzes gada sākumā izteica arī valdes locekle Tukiša.

Vaicāta par šādu politiķu rīkoto sēdi, Brauna norāda, ka par tādu nemaz netika informēta un aicināta, tāpēc ir nepatīkami pārsteigta par Saeimas rīcību informatīvā un nu jau arī reāla kara apstākļos. “Ja šādos apstākļos Saeimas komisija, kura ir atbildīga par mediju nozari, nevis jautā – dārgie mediji, kā mēs jūs varam stiprināt? - bet aiz slēgtām durvīm diskutē, vai ir iespējams kaut kādā veidā apstrīdēt procedūru, kā Radio galvenā redaktora amatā nonācis cilvēks, kas viņiem acīmredzot nepatīk... Nu tad jautājums, kas tajā Saeimā īsti notiek šobrīd,” saka Brauna.

Par to, ka Latvijas Radio vadība sastrādāties tomēr nevarēs, kļūst skaidrs no valdes priekšsēdētājas Unas Klapkalnes paustā “de facto”. Viņa piekrita sniegt vien īsu paziņojumu bez sīkākiem komentāriem, no kura gan noprotams, ka vismaz vienai no savām kolēģēm viņa vairs neuzticas. “Sabiedriskā medija kategorijās, un tā ir mana stingra pārliecība, – nav mazu vai lielu pārkāpumu. Ja amatpersona nonāk KNAB un citu institūciju redzeslokā, uzticības kredīts ir izsmelts. Diemžēl, nedrīkstu komentēt sīkāk, jo esmu parakstījusies par valsts noslēpuma neizpaušanu,” paziņoja Klapkalne.

Galvenās redaktores Braunas paustās šaubas par to, vai viņa varēs efektīvi strādāt ar tagadējo Latvijas Radio valdi, pavisam tieši apstiprina Klapkalnes teiktais: “Ir noticis bezprecedenta gadījums, kad no atsevišķu valdes locekļu puses, manuprāt, tika sabotēts jautājums par Latvijas Radio galvenā redaktora apstiprināšanu amatā. Sabiedriskais medijs nav rotaļu laukums, kur atsevišķiem indivīdiem spēlēt spēles, radot riskus Radio redakcionālajai neatkarībai un reputācijai. Tāpēc sabiedrības interesēs neredzu iespēju strādāt šādā valdes sastāvā. Par to ir informēts Latvijas Radio kapitāla daļu turētājs – SEPLP. Rīcība līdz šim brīdim nav sekojusi. Varu vien izteikt cerību, ka padome saprot situācijas nopietnību un apzinās, ka viņu aicinājums – rast kompromisu – ir neiespējams. Manuprāt, vienīgā sabiedrības interesēm atbilstošā rīcība būtu veikt izmaiņas Latvijas Radio valdes sastāvā, lai Radio kolektīvs un galvenais redaktors var pilnvērtīgi strādāt. Īpaši šajos krīzes apstākļos, kad sācies karš Ukrainā.”

Klapkalnes un Tukišas pilnvaras Latvijas Radio valdē beidzas šoruden, bet Dikas-Bokmelderes – nākamā gada sākumā. Visticamāk, visas trīs kopā visu pilnvaru termiņu viņas nenostrādās, tāpēc SEPLP, kas šobrīd meklē Latvijas Televīzijas jauno valdi, drīzumā var nākties sludināt konkursus arī uz vietām radio vadībā.