No intervijas par Latvijas Radio atteicās arī komisijas sekretāre Dagmāra Beitnere-Le Galla (JKP), kura telefonsarunā gan minēja, ka komisijas pienākums ir parlamentārā uzraudzība pār mediju politiku, taču runāt kameras priekša atteicās, jo “de facto” mērķis esot viņu parādīt negatīvā gaismā.
Vienīgais, kas no komisijas vadības piekrita sarunai, bija vadītāja vietnieks Boriss Cilevičs (“Saskaņa”), kurš gan uzsvēra, ka par slēgtās sēdes norisi runāt nevar, bet spiediena uz sabiedriskajiem medijiem vai tos uzraugošo padomi neesot bijis: “Vienīgais, ko es varu teikt: mums ir jauns likums, un, protams, kad tu raksti likumu, tev šķiet, ka viss ir pārdomāts uz priekšu un nekas negaidīts tur nevar notikt, bet, kad likums tiek piemērots praksē, izrādās, ka ne vienmēr tā ir, un parādās pēkšņi kaut kādi jautājumi, ko nevarējām vai nespējām paredzēt, rakstot šo likumu.”
Cileviča teiktais lielā mērā saskan ar “de facto” zināmo, ka komisijā spriests, vai Latvijas Radio valdes parakstītā vēstule SEPLP par Braunas virzīšanu esot pietiekama – vai neesot bijis vajadzīgs kāds atsevišķs valdes lēmums vai balsojums par to. Līdzīgas tēzes gada sākumā izteica arī valdes locekle Tukiša.
Vaicāta par šādu politiķu rīkoto sēdi, Brauna norāda, ka par tādu nemaz netika informēta un aicināta, tāpēc ir nepatīkami pārsteigta par Saeimas rīcību informatīvā un nu jau arī reāla kara apstākļos. “Ja šādos apstākļos Saeimas komisija, kura ir atbildīga par mediju nozari, nevis jautā – dārgie mediji, kā mēs jūs varam stiprināt? - bet aiz slēgtām durvīm diskutē, vai ir iespējams kaut kādā veidā apstrīdēt procedūru, kā Radio galvenā redaktora amatā nonācis cilvēks, kas viņiem acīmredzot nepatīk... Nu tad jautājums, kas tajā Saeimā īsti notiek šobrīd,” saka Brauna.