"Okupanti nošauj savus ievainotos": skolotājas Oksanas stāsts no okupētās Hersonas

Oksana runā aizgūtnēm, balsij noslāpstot asarās, līdz mūsu saruna pārtrūkst. Pēc mirkļa saņemu ziņu, ka okupanti "laiž gluškas", cenšoties pārraut iedzīvotāju komunikāciju ar ārpasauli. Vārdus, ko izrunā Oksana, ir grūti aptvert. Bet tā ir realitāte, kas notiek desmit stundu braucienā no mums. Hersonā dzīvo gandrīz 300 tūkstoši cilvēku.

"Tā nav informācija no interneta, tas notiek šeit - visam ir aculiecinieki! Vakar nošāva ātrās palīdzības mediķus, jo viņi redzēja, kā krievi... Nē, viņi nav krievi... Viņi ir no Krievijas, un par cilvēkiem tos nevar nosaukt... Redzēja, kā okupanti nošauj savus ievainotos.

Vakar uz ielas iebrucēji noķēra sievieti un vīrieti un izmantoja kā dzīvus vairogus.

Viņi ir marodieri, kas apzog veikalus un mājas. Krievijas armija dauzās pie mājas durvīm un melo, ka sākusies evakuācija. Ielas ir pilnas ar košiem, spožiem priekšmetiem, tādiem kā sērkociņu kārbiņa, kas, paņemot rokās, sprāgst. Bērniem, kuri tiem pieskārušies, ir norautas rokas, galva. Viņi ir ļaunāki par fašistiem!" Tas viss sākās 24.februārī trijos naktī. Krievijas armija ieradās no Krimas puses. "Septītā nakts ir pagājusi pagrabos un bumbu patvertnēs. Drausmīgi smagi, dzirdēju kā pa ielu brauc tanku kolonna."

Oksanai bija iespēja pamest Hersonu, bet viņa atteicās - daudzas reizes. "Man ir daudz draugu Latvijā, Vācijā, viņi zvana un raksta, aicina: "Brauc!" Bet es saku: "Esmu savā zemē un ne centimetru neatdošu, miršu tepat.

Kāda ukrainiete teica: "Ielieciet kabatā saulespuķu sēkliņas. Ja aiziesiet bojā, izaugsiet no savas zemes."

Es lūdzu visu pasauli, sadzirdiet mūs! Lūdzu, palīdziet mums šodien, jo nezināt, kurš būs nākamais. Lūdzu, noslēdziet debesis virs Ukrainas, es to saku kā parasts cilvēks. Mēs gribam dzīvot brīvā Eiropas valstī! Mēs visi esam mobilizējušies, pat bērni - viņiem nav bail, kad bombardē. Esmu lepna, ka esmu ukrainiete. Neviena nācija tā neiet kailām rokām pret okupantu armiju. Kāds vīrietis uzgūlās uz tanka. Tanks viņu vilka pa zemi, un viņš nokrita ceļos tanka priekšā, aizsedzot ceļu ar savu ķermeni." Oksana stāsta, ka Ukrainas armija aizstāvēja pilsētu līdz pēdējam, līdz pagājušajā naktī Hersonā iebruka Krievijas noziedzīgā režīma armija. "Divas dienas bija nepārtrauktas smagas kaujas. Ciemu pie Hersonas noslaucīja no zemes virsas. Šonakt mūs ielenca un ienāca pilsētā. Bet es ticu mūsu armijai - tie ir mūsu brāļi, tēvi, dēli. Mēs nepadosimies!"