Nav laiks mirt! Juras Bubesa stāsts no Ļvivas

Pilsētā palikuši ne vien karaklausības vecuma vīrieši, bet arī jaunāki par 18 gadiem un vecāki par 60. Visi ir gatavi "sagaidīt Putinu".

Ļviva ir pilsēta ar vairāk nekā 700 tūkstošiem iedzīvotāju. Bumbu patvertnes, par kuru eksistenci daudzus gadu desmitus rietumukraiņi bija aizmirsuši, tagad ir atrastas, atvērtas, cik iespējams, labiekārtotas - tajās ievilkta elektrība, sanests ūdens, pārtika, ir nedaudzas mēbeles. "Kad atskan sirēna, cilvēki, kas ir patvertnē, aicina iekšā tos, kas ir uz ielas, tuvumā. Skolas, liceji, augstskolas ir iekārtotas, lai tajās varētu apmesties bēgļi. Cilvēki nes siltas drēbes, spilvenus, ēdienu. Daudzi bēgļi dodas tālāk uz Poliju, Spāniju, Itāliju, Lielbritāniju pie radiem, jo diezgan daudz ukraiņu strādā ārzemēs," stāsta Jura.

Jāpiebilst, ka Ļvivas mērs Andrijs Sadovijs atzinis, ka Ukrainas rietumu pilsēta ir sasniegusi savu iespēju robežu, lai palīdzētu bēgļiem, kas pārvietoti Krievijas iebrukuma dēļ. Ļvivas domes amatpersona Viktorija Hristenko medijiem sacīja, ka katru dienu pilsētā ierodas ap 100 000 bēgļu. Domājams, ka tuvākajās dienās bēgļu pieplūdums varētu pieaugt, kopumā sasniedzot miljonus. Un tā jau ir katastrofa! Cilvēkiem līdzi nav nekā vairāk kā viena soma, jo viņiem bijušas trīs minūtes, lai skrietu un glābtu dzīvību.

Kopā!

Piektajā kara dienā Bubesu ģimene nolēma: viss, pietiek, Jura sieva un 9 gadus vecā meita Polianna dosies pie radiem uz Itāliju. Jura aizvedīs abas līdz Polijas robežai, kur viņas sagaidīs radi, un viņš pats atgriezīsies Ļvivā. "Sieva visu dienu raudāja, abi bijām satraukti un nelaimīgi, sāka zust cīņas spars.

Vakarā apsēdāmies un nolēmām, ka neviens nekur nebrauks - mēs paliksim kopā. Ja notiks, tad ar visiem kopā.

Mēs negribam šķirties." Kad Jura vakarā pārguris atgriežas mājās, viņš apskauj meitu, un spēks atgriežas.

Juram visa diena paiet nemitīgā kustībā. Viņš ceļas sešos, kad beidzas komandantstunda, dodas sagaidīt vilcienu ar bēgļiem, tad viņš izmitina cilvēkus, palīdz izkrāmēt humānās palīdzības kravu, un tā tālāk un tā joprojām. Mājās viņš atgriežas ap desmitiem, tad vēl stundas trīs internetā un televīzijā skatās jaunumus par Ukrainas karu. Arī pēc iemigšanas miegs būs caurs, jo, iespējams, atskanēs sirēna un būs jādodas uz pagrabu.

Jā, Juram ir bail - par meitu, sievu un draugiem, kas karo, par tiem, kas ir Čerņigovā, Kijevā, Harkivā. "Pirmās trīs dienas man bija bail, bet pēc tam nāca apziņa, ka iet bojā mūsu cilvēki. Kad mēs uzvarēsim... bet mēs uzvarēsim, tas ir tikai laika jautājums, es apraudāšu savus draugus, kurus nevaru sazvanīt." Jurijs saka "nevaru sazvanīt, nevis "viņi ir krituši", jo skaidri nezina, kas ar viņiem noticis, tikai nojauš, bet šobrīd nespēj to pieņemt.

"Jā, man ir aizdomas, bet es nevaru piespiest sevi to pieņemt, es vēl negribu to dzirdēt, es nevaru piezvanīt."

Tagad nav laiks raudāt, nav laiks mirt... Tas viss būs pēc tam. Tagad jāmobilizē visi resursi, lai noturētos un atvairītu Krievijas noziedzīgā režīma armiju.

Ļvovā veikali strādā, tikai kavējas produktu piegāde. Var gadīties, ka putraimi un griķi ir izpirkti, bet tā, ka vairāk par vienu maizes klaipu cilvēkam nedotu, vēl nav. Arī aptiekas strādā, vien medikamenti, kas vajadzīgi armijai, ir nogādāti uz fronti.

Neviens normāls negrib "ruskij mir"

Juram ir kara pieredze. 2014. gadā viņš brīvprātīgi pieteicās karot par Donbasu. Puisi trīs reizes sašāva vienā kājā, bet viņš palika dzīvs. Sekoja vairākas operācijas, ilgstoša rehabilitācija. Jurijs ārstējās Rīgā, tāpēc ar Latviju viņam ir īpaša saikne. "Es varu staigāt un varu palīdzēt. Esmu lepns, ka visi kopā aizstāvamies! Ja kādreiz bija sajūta, ka Austrumukraina "ir vieni", bet Rietumukraina - "otri", tad tagad viss ir mainījies - mēs visi esam tik vienoti kā vēl nekad." Jura saka, ka no Donbasa - Ukrainas vēsturiskās teritorijas - golodomora, Otrā pasaules kara un padomju okupācijas laikā padzina ukraiņus, teritorijā mākslīgi ievedot un nometinot cilvēkus no Krievijas. Tāpēc Donbasā dzīvojošie sākotnēji tiešām raudzījušies vairāk Krievijas virzienā, atšķirībā no Centrālajā un Rietumukrainas daļā dzīvojošiem ukraiņiem, kuru nākotnes perspektīva vienmēr bijusi vērsta Eiropas Savienības un NATO virzienā. Tomēr pēdējās desmitgades laikā arī Austrumukrainas iedzīvotāji ir pabijuši Rietumu valstīs un negrib tikt iekļauti Putina Krievijā. "Visiem ir, ar ko salīdzināt.

Tie, kas redzējuši to "ruskij mir", - neviens negrib tādu dzīvi.

Neviens negrib dzīvot purvā zem cilvēka ar nenormālām ambīcijām."

Domājat, Jura vienmēr bijis karavīrs? Ne tuvu. Viņš ir dzimis Ļvivā - pilsētā, kas, starp citu, līdzinās Rīgai. Līdz pirmajam Austrumukrainas karam viņš bija mākslinieks, kas veidoja iekštelpu apdari. Pēc ievainojuma Jura vairs nevarēja strādāt kā amatnieks, tāpēc iestājās universitātē un izmācījās par juristu. Līdz noziedzīgā Krievijas režīma uzbrukumam Ukrainai viņš bija uzņēmuma administrators.

Sarunu pabeidzam kā visā civilizētajā pasaulē ierasts šajās dienās: "Slava Ukrainai!"