"Tas nevar būt reāli!" Svetlanas Čursinas stāsts no Ļvivas

"Šonakt sirēnas neauroja, cik labi, ka nebija jāslēpjas," saka Svetlana Čursina un pēc mirkļa turpina: "Ziniet, šis klusums ir kā pirms vētras. Biedējošs..."

Pierast pie kara

Viņa dzīvo privātmājā, ciematā, kas no Ļvivas atrodas pusstundas gājiena attālumā. Rietumukrainas vēsturiskā pilsēta Ļviva, 80 km līdz Polijas, tātad Eiropas Savienības robežai, ir viena no retajām, kas vēl nav apšaudīta. "Mani moka sirdsapziņa, ka mēs esam siltumā, mums ir gaisma un ko ēst, bet citiem cilvēkiem nekā vairs nav." Svetlanai vēl aizvien ir iespēja katru dienu iet uz darbu un saņemt algu - viņa strādā pārtikas piegādes uzņēmumā par grāmatvedi.

Brīvdienās kopā ar citām sievietēm viņa skolas ēkā no auduma gabaliņiem pin maskēšanās tīklus karavīriem. 

Arī Svetlanas vīrs atgriezies darbā uzņēmumā, kur ražo koka paletes. "Kam tās vēl vajadzīgas," viņa pabrīnās.

"Esmu savāktāka, jau mazliet pieradusi." Tā viņa raksturo savu emocionālo stāvokli. Vienpadsmit dienu laikā "pieradusi" pie sirēnām, kas auro naktīs, slēpšanās pagrabā, bēgļu straumēm, blokpostiem ar riepu kaudzēm un smilšu maisiem, kultūras centriem, kas pārvērtušies Molotova kokteiļu ražotnēs, un darbnīcām, kur vīri taisa dzelkšņu ķēdes un prettanku ežus. Tāpat kā miljoniem ukraiņu, viņas ikdiena ir pilnībā mainījusies. Emocijas, ar kurām katru dienu jātiek galā, ir bailes, neziņa, satraukums, asaras. Vēl ir milzīga apņēmība. Visu sarunas laiku Svetlanas balss ir tik moža un optimisma pilna, ka neviļus iedomājos - ja tādi ir arī citi, iebrucējiem nav izredžu. 

Mēmie bērni

Kad iegaudojas sirēnas, Ļvivas iedzīvotāji baiļojas, ka bombardēs Javorivas militāro poligonu, kas atrodas netālu no pilsētas, vai spridzinās lidostu. Pagaidām gan Ļvivā sirēnas tikai brīdina par tuvojošos lidmašīnu vai kādu objektu, kas varētu radīt draudus, bet reālus šāvienus cilvēki nav dzirdējuši. To nevar teikt par bēgļiem, kas katru dienu straumēm plūst uz Ļvivu, draudot ar humanitāru katastrofu pašai pilsētai. Daudzi ir aizbēguši ar vienu somu, citiem nav vispār nekā. Viņus izgulda skolās, viesnīcās, izmitina dzīvokļos. Ļvivā uzturas ap 200 000 bēgļu. Pilsētas mērs jau paziņojis, ka pilsēta sasniegusi savu iespēju robežu, lai palīdzētu bēgļiem no izpostītajiem reģioniem.

Svetlana stāsta, ka kara pirmajās dienās cilvēki vēl nespēja aptvert, cik viss ir nopietni.

Dienā, kad Krievijas armija uzbruka Kijevai, kāda meitene kavējās pamest pilsētu, sakot: "Es tagad nevaru, man mati jāieveido."

Citi pieraduši pie komfortablas dzīves, nespēj samierināties ar skarbajiem apstākļiem. Stress mēdz izpausties arī asā vārdu pārmaiņā.

Svetlana atceras, ka pirms agresora uzbrukuma klīdušas baumas, ka Putins Ukrainā iebruks 16.martā. Viņas kolēģes meita, kas strādā Kijevā, kopā ar draudzeni pameta pilsētu, lai kritisko periodu pārlaistu pie vecākiem Ļvivā. Dienas gāja, bet Krievijas armija neuzbruka.

Vecākiem, kas meitu skubināja pakavēties ilgāk, viņa teica, ka jāatgriežas darbā. Nākamajā dienā pēc atgriešanās Kijevā, sākās apšaudes.

Meitenei tomēr izdevās izkļūt no galvaspilsētas, un tagad viņa jau ir Polijā, kur atradusi darbu savā stomatoloģes profesijā.

Svetlana stāsta, cik ļoti nobijušies ir bērni. "Draudzene uz mirkli izgāja no mājas, lai parunātos ar mani.

Viņas mazā meita izskrēja no mājas, histēriski kliedzot: "Mamma, ir karš, tu mani atstāji!"

Mūsu bērni, kas mācās pirmajā klasē, zina, kas ir karš. Bērni vairs nebaidās no sirēnām, bet kliedz, kad sāk skaļāk darboties veļas mašīna, jo domā, ka sākusies apšaude. Saprotiet, pie mums ir bērni, kas ir zaudējuši valodu. Viņi vairs nerunā," saka Svetlana, minot vairākus piemērus, kad bērni un pusaudži no pārdzīvotā ir tā traumēti, ka burtiski "kļuvuši mēmi".

Bez Coca-Cola un alus

Uz darbu Ļivā un atpakaļ Svetlana iet kājām, jo transports nekursē - viss nodots humānās palīdzības sniegšanai vai karavīru pārvadāšanai. Veikalu plaukti Ļvivā ir pustukši, tikai Coca-Cola, zīmols, kas nepameta Krievijas tirgu, stāv - to nevienam nevajag.

Tirgot alkoholu kopš kara pirmajām dienām ir aizliegts, un vairums iedzīvotāju atbalsta šo valdības lēmumu.

Kara sākumā uz Ļvivu no Kijevas pārcelti valstu konsulāti; šobrīd tiek domāts, kā aizsargāt vēstures un kultūras pieminekļus. Ļvivas Andreja Šepticka Nacionālā muzeja darbinieki domā, kā pasargāt vērtīgo mākslas darbu kolekciju. Daļa kolekcijas tiek vesta uz bumbu patvertnēm. Vērtīgākie darbi tiek saiņoti kastēs un nogādāti drošākās vietās, vienlaikus pieļaujot pilnīgu kolekcijas evakuācijas iespēju. Ļvivas vecpilsēta ir UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. "Pat Otrā pasaules kara laikā vācieši nebombardēja vēstures pieminekļus, bet šitie visu iznīcina," piemetina Svetlana.

Mēs paliksim!

Kad tas viss sākās, Svetlanai bija nervu sabrukums - viņa nezināja, ko darīt, sakliedza uz vīru. "Mēs nesapratām, kas notiek, nezinājām, kā reaģēt, pēc tam parādījās mobilā aplikācija, kas ziņo, kā rīkoties." Ģimenes pagrabs, kurā līdz šim stāvēja spaiņi un nevajadzīgas lietas, tagad ir aprīkots ar elektrību, dažām mēbelēm, aptieciņu. Tajā ir somas ar dokumentiem un lietām, ko ģimene ņems līdzi, ja nāksies bēgt.

"Sākumā mēs piecas reizes dienā slēpāmies pagrabā, bet tagad jau zinām, kurā telpā apgulties un nogaidīt."

Svetlana sāk stāstīt, kur slēpties trauksmes gadījumā: telpā, kas ir pa vidu, starp nesošajām sienām, jāapguļas uz grīdas vai jāieraujas stūrī. Iespējams, ka sienas izturēs triecienu. Bet varbūt arī ne...

Čursinu ģimenei ir pie kā doties - vīra brālis Portugālē, Svetlanas mammas māsa Rīgā, bet pagaidām visi turas kopā un negrasās doties bēgļu gaitās.

"Tas nav tik vienkārši - visu atstāt un aizbraukt," saka Svetlana. Tikai pēdējos gadus pēc Maidana sociālekonomiskā situācija Ukrainā sāka uzlaboties. Uzņēmumi ar darbiniekiem noslēdz darba līgumus, maksā nodokļus. Tomēr algas vēl aizvien ir zemas. Ja izdodas nopelnīt ap 500 eiro mēnesī, "tas jau ir labi". Daudzi priecājas arī par minimālo algu, kas ir apmēram 200 eiro. Daļu algas cilvēki aizvien saņem aploksnē, jo "kaut kā jāgrozās un jāizdzīvo", atklāj mana sarunbiedre.

"Lai kaut kur dotos, vajadzīga nauda, bet mēs dzīvojam no algas līdz algai."

Nē, Svetlanas vīrs nekur nebēgs. Kad vajadzēs, dosies karot . Arī viņas mamma un sievasmāte paliek šeit. Kundzes gados teikušas līdzīgus vārdus: "Ja jāmirst, tad te - savā zemē." Pat neraugoties uz to, ka vīra mamma līdz šim strādāja Itālijā un uz Ukrainu atbrauca, lai operētu vēnas. Aizkavējās, lai rehabilitētos. Arī Svetlanas 17 gadus vecais dēls Nazars negrib atstāt mājas. "Mums ir divi suņi un kaķis. Kur mēs brauksim?" Reizēm Svetlana paskatās, ko stāsta Krievijas kanālos. "Durdom! Neviens pasaku teicējs neko tādu nespētu izgudrot," viņa saka.

Svetlana uztraucas, ka jau divas dienas nespēj sazvanīt māsīcu, kas dzīvo pie Zaporižjas - teritorijas, ko ieņēmusi Krievijas noziedzīgā režīma armija. "Viņiem jau piecas dienas nav elektrības," saka Svetlana. "Negribam domāt ļaunāko, ceram, ka viņiem vienkārši nav sakaru."

"Nervi uzdod, bet pateicamies Dievam, ka mums vēl viss ir," saka Svetlana. Viņa prāto, ka okupanti grib ieņemt Kijevu, jo viņi domā, ka tad būs okupējuši visu Ukrainu. Agresors maldās!