Mīti un patiesība par kūlas dedzināšanu

Kūlas ugunsgrēkos  pērn cietušu cilvēku nebija, bet tika iznīcinātas 17 ēkas vai būves, kā arī izdega 1008 hektāri Latvijas zemes.

No tām 524 ha izdega VUGD Latgales reģiona brigādes pārziņas rajonā, 260 ha – VUGD Zemgales reģiona brigādes pārziņas rajonā, 99 ha – VUGD Vidzemes reģiona brigādes rajonā, 73 ha – VUGD Rīgas reģiona pārvaldes pārziņas rajonā un 51 ha – VUGD Kurzemes reģiona brigādes pārziņas rajonā.

2020. gadā izdega 934 hektāri, kas bija par 71,2% mazāk nekā 2019. gadā, kad bija izdeguši 3253 hektāri Latvijas teritorijas.

Ko darīt, lai nepieļautu kūlas degšanu?

Lai pavasarī neveidotos kūla un lai samazinātu kūlas ugunsgrēku skaitu, iedzīvotājiem un pašvaldībām ir jāsakopj savi īpašumi jau rudenī – jānopļauj zāle un jāsavāc atkritumi.

Teritorijas sakopšana ir jāveic sistemātiski, regulāri to attīrot no degtspējīgiem atkritumiem un teritoriju ap ēkām 10 metrus platā joslā attīrot no sausās zāles un nenovākto kultūraugu atliekām.

Sakoptā īpašumā pavasarī nebūs iespējama sausās zāles degšana.

Ko darīt, ja deg kūla?

Situācijās, kad iedzīvotāji pamana kūlas ugunsgrēku, nekavējoties ir jāzvana uz vienoto ārkārtas palīdzības izsaukumu numuru 112 un jānosauc precīza adrese vai pēc iespējas precīzāk jāapraksta vieta, kur izcēlies ugunsgrēks, kā arī ir jānosauc savs vārds, uzvārds un telefona numurs, un jāatbild uz dispečera jautājumiem.

Svarīgi ir pēc iespējas ātrāk paziņot ugunsdzēsējiem glābējiem par izcēlušos ugunsgrēku, lai viņi varētu savlaicīgi ierasties notikuma vietā, pirms liesmas ir izplatījušās lielā platībā un apdraud tuvumā esošās ēkas.

Vai iedzīvotājs pats var dzēst kūlas ugunsgrēku?

Ja iedzīvotājs pats vēlas uzsākt kūlas dzēšanu pirms ugunsdzēsēju glābēju ierašanās, tad sākotnēji ieteicams ir objektīvi izvērtēt esošo situāciju un pārliecināties, vai dzēšanas darbi neapdraudēs iedzīvotāja veselību un dzīvību.

Degošu pērno zāli jeb kūlu var mēģināt apdzēst ar ūdeni, smiltīm, vai arī izmantojot koku zarus, piemēram, egļu zarus.

Nav ieteicams mēģināt liesmas apdzēst sitot un spārdot ar kājām, jo, iespējams, apavu zole var neizturēt uguns radīto karstumu, kā arī no karstuma var aizdegties drēbes.

Dzēšot liesmas vai glābjoties no tām, ir jāatrodas izdegušajā pusē, aptuveni viena līdz divu metru attālumā no liesmām, lai tad, ja liesmas pēkšņi mainītu virzienu, cilvēks būtu mazāk apdraudēts.

Saprotot, ka kūlas ugunsgrēka dzēšana nav droša, iedzīvotājam, lai neapdraudētu savu veselību un dzīvību, ir jāpārtrauc liesmu dzēšana un jāgaida ugunsdzēsēji drošā vietā.

Izplatītākie mīti un patiesība par kūlas dedzināšanu

Sabiedrībā ir izplatīti vairāki mīti par kūlas dedzināšanu, piemēram, ka, dedzinot pērno zāli, zeme paliek auglīgāka un kūlas dedzināšana ir senlatviešu tradīcija, vai arī ka tādējādi iespējams sakopt neapsaimniekotās un nesakoptās teritorijas un tas ir veids kā cīnīties ar ērcēm. VUGD norāda, ka visi pastāvošie mīti par kūlas dedzināšanas lietderīgumu ir tikai aplami mīti.

MĪTS: Kūlas dedzināšanu ir iespējams kontrolēt.

PATIESĪBA: Vēja un citu apstākļu ietekmē degšanas virziens var mainīties, liesmas var strauji izplatīties un pārmesties uz ēkām utt. Cilvēki neapzinās, ka, jo garāka zāle, jo lielākas liesmas un līdz ar to nekontrolējamāks ugunsgrēks.

MĪTS: Kūlas dedzināšana nenodara kaitējumu dabai.

PATIESĪBA: Kūlas dedzināšana nodara būtisku kaitējumu dabai un tās bioloģiskajai daudzveidībai, iznīcina vērtīgus augus, kukaiņus un sīkdzīvniekus, putnu ligzdas.

Vislielākais ļaunums tiek nodarīts, dedzinot kūlu lielās platībās un vēlu pavasarī vai pat vasarā, kad ir pamodušies gandrīz visi dzīvnieki, izveidotas putnu ligzdas, sadētas olas.

Turklāt dedzinātas tiek arī putniem nozīmīgās mitrās pļavas, ezeru un upju palienes.

MĪTS: Pēc kūlas dedzināšanas zeme paliek vērtīgāka un auglīgāka.

PATIESĪBA: Kūlas dedzināšana samazina sugu daudzveidību un tā vienkāršojas.

Dedzināšanas rezultātā virsroku gūst dažas bieži sastopamas graudzāles ar stipru sakņu sistēmu, kas sāk dominēt agrākās sugu daudzveidība vietā.

Tās rezultātā izzūd retās vai tikai dabiskiem zālājiem raksturīgās sugas, bet dedzināšana, sadegot organiskajām vielām, rada arī mēslošanas efektu, kas dabiskai pļavai nav vajadzīgs.

Kā arī kūlas dedzināšanas dēļ samazinās sugu daudzveidība, kas attiecīgi mazina dabas estētisko skaistumu. Dabā izzūd dažādas krāsas, smaržas un skaņas, ko rada floras un faunas daudzveidīgums.

MĪTS: Dedzinot kūlu ir iespējams cīnīties ar ērcēm.

PATIESĪBA: Lai gan daļa ērču sadeg, taču to skaits nav liels, jo zāle vēl nav izaugusi, un lielākā daļa no ērcēm vēl nav aktīvas.

MĪTS: Kūlas dedzināšana ir senlatviešu tradīcija.

PATIESĪBA: Senajos ticējumos un lauksaimniecības aprakstos nav liecību, ka tā būtu pašmāju tradīcija.

Turklāt bieži tiek pat pieminēts, ka zāles pat trūcis. Latviešiem savs zemes gabals bija svēts un tas tika izmantots pilnībā un apkopts rūpīgi, līdz ar to pavasaros uz laukiem sausās zāles nebija.