Mūs sagaida nezināmais. Biedējošais. Tā vārds ir tuksnesis. Smilšu valstība, kurā apdzīvotas vietas nav pieejamas dienām ilgi. Negevas tuksnesi apvij nostāsti par noslīkšanas draudiem pēkšņu lietavu gadījumā, indīgām čūskām un skorpioniem, naidīgi noskaņotiem beduīniem, kā arī vārdos neizsakāmu klusumu un burvīgiem dabas skatiem. Nāc līdzi!

Lai gan Izraēlas daba lielākoties visa līdzšinējā gājiena laikā izskatījās visai tuksnesīga – smiltis, akmeņi, dzelkšņaini augi – tomēr īstā tuksnesī nonāksim vien šodien. Mūs gaida Negevas tuksnesis. Labi, labi, es nezinu, vai tuksnesis tiešām mūs gaida, bet mēs kārojam to beidzot skatīt vaigā. Šis būs mans pirmais īstais tuksnesis. Domāju, ka tuksnesis man tīri labi patiks. Ja nepatiks – nemaz nebūs, kur likties, jo atlikušie kilometru simti līdz Eilatai šā vai tā jāmēro pa tuksnesi. Tāpēc, Negevas tuksnesi, labāk esi viesmīlīgs un jauks!

Drīz vien esam ārpus Aradas, pamājam ardievas civilizācijai un dodamies tuksnesī. Lai gan tuksnesis mūs vilina, tomēr tajā pašā laikā tas arī biedē. Kā mēs spēsim tuksnesī orientēties? Vai tad tuksnesī vispār iespējams marķēt taku? Vai kādā dienā nepaliksim bez ūdens? Vai neizlādēsies telefons? Vai mums sarūpēti gana lieli pārtikas krājumi, lai ar tiem pietiktu līdz pirmajai tuksneša pilsētai? Daudz jautājumu, maz atbilžu. Bet tuksnesis jau tepat aiz stūra.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X