/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)
Kara un Ukrainas bēgļu uzņemšanas kontekstā internetā izskanēja komentāri, ka aktīvā iesaiste palīdzībā ukraiņiem un viņu uzņemšanā principā norāda uz to, ka mēs visi esam ellīgi rasisti, jo iepriekš sīriešiem neviens īpaši necentās palīdzēt. Man šādi apgalvojumi šķita absolūti nevietā, bet galvenokārt tāpēc, ka šis noteikti nav īstais brīdis jebkādā veidā kaut ko pārmest līdzcilvēkiem, kas aktīvi iesaistās palīdzēšanā ukraiņu tautai. Pat tad, ja šie pārmetumi ir tikai pasīvi agresīvi.
Man šķiet, ka vēlmei un ieinteresētībai palīdzēt kādam kara laikā ir vesela gūzma ietekmējošu faktoru. Ģeogrāfiskā lokācija un attālums, mentalitāte, kultūra, vēsture, reliģija, valoda. Nu jā, un, protams – kaut kādā mērā arī ādas krāsa.
Ukraina ir tepat blakus un, gluži kā Latvija, savulaik bijusi Padomju Savienībā. Ukraiņu valoda ir pietiekami līdzīga krievu valodai, lai krieviski dzirdošie, pat neprotot šo valodu, spētu vismaz saprast dzirdētā kontekstu. Visdrīzāk, lielākā daļa ukraiņu pārvalda arī krievu valodu. Ukraiņi ir kristieši. Lielākoties ukraiņu vīrieši ir palikuši karot un aizstāvēt savu dzimteni, kamēr bēgļu gaitās devušās sievietes un bērni. Ukrainā šobrīd iebrukusi Krievija, kuras okupācijā pavadījām pusi no iepriekšējā gadsimta, tāpēc saprotams, ka tas mums šķiet jo īpaši sāpīgi.