Uzdāvināt smaidu. Brīvprātīgā Violeta Pavlova no Ļvivas

Kopš kara sākuma Violeta Pavlova ir brīvprātīgā, kas palīdz kara bēgļiem ar ēdienu, apģērbu, zālēm, pajumti. Naktīs viņa strādā Ļvivas dzelzceļa stacijas bēgļu centrā, kur ir "kā skudru pūznī". Lielākā daļa bēgļu no kara pārņemtajiem Ukrainas reģioniem Ļvivā ierodas ar vilcienu, kas, neraugoties uz vairākiem incidentiem, joprojām skaitās drošākais transporta līdzeklis. Teikt, ka vagoni ir pārpildīti, nozīmē nepateikt neko. Cilvēki brauc desmit, piecpadsmit stundas, diennakti - sarāvušies čokurā uz čemodāna, stāvot kājās.

Dažreiz vagoni nav apkurināti, naktī noteiktos ceļa posmos vilcienā tiek izslēgts apgaismojums, mobilos telefonus nedrīkst lietot, lai vilciens no gaisa nebūtu redzams.

Bet cilvēki ir priecīgi. Viņi ir dzīvi.

Daļa dodas tālāk uz Poliju, daļa paliek. Pilsētas vadība jau vairākkārt izteikusies, ka pilsēta vairs nespēj uzņemt bēgļus - visi resursi izsmelti. Tomēr neviens pilsētu neslēdz un bēgļu straumes turpina plūst. Rietumukrainas pilsētā Ļvivā pagaidām ir nosacīti mierīgi. Gaisa trauksme ir katru nakti, bumbas nesen krita Javorivas militārajā poligonā, bet pilsētā neviena ēka nav cietusi.

Naktīs Violeta palīdz bēgļiem, no rīta cenšas iemigt, bet pa dienu mammu modina trīsarpus gadu vecā meita Kamilla. Stundas četras, atbild Violeta, kad jautāju, cik stundas diennaktī viņai izdodas pagulēt. Pirms 22 dienām Violetas dzīve bija pavisam citāda - viņa strādāja Ļvivas naktsklubā par bārmeni, lai dienā vairāk laika varētu pavadīt ar meitu, atlika naudu, lai vasarā varētu paceļot.

Nākotnes plāni, čats ar draugiem, smiekli, slēpošana, izbraucieni, pikniki, ballītes, apskāvieni - viņai bija viss, kas ir ikvienas jaunas sievietes dzīvē.

Pirms nepilna mēneša Violetas darbs bija jaukt kokteiļus, radīt prieku, un kas gan varēja iedomāties, ka šīs iemaņas noderēs karā. Violeta prot parūpēties par cilvēkiem, uzrunāt viņus un izvilināt smaidu pat šķietami bezcerīgā situācijā.

Tad pienāca 24.februāris, kas Violetas, tāpat kā ikviena Ukrainas iedzīvotāja dzīvi apgrieza otrādi. Otrajā kara dienā Violeta kļuva par brīvprātīgo. Viņa piekrita strādāt naktī, jo bija pieradusi pie nakts darba. Kamillas tēvs devās karot uzreiz pēc Krievijas armijas iebrukuma. Dienas iet, bet bēgļu plūsma nemazinās, jo  Ļviva ir pēdējā pietura Ukrainā ceļā uz rietumiem.

"Cilvēki ir psiholoģiski sagrauti, tāpēc bieži lūdzam mediķu palīdzību, vieglus nomierinošus preparātus iedodam paši. Sasēdinām cilvēkus zālē, iedodam paēst, jautājam, kas vajadzīgs. Katrs situāciju uzver citādi, stress ir tik liels, ka daži neko nespēj uztvert, citi kļūst agresīvi, kliedz, viss viņiem ir slikti, lai gan mēs darām visu iespējamo." Ja cilvēkam ir cukura diabēts un vajadzīgs insulīns, ātri tiek noorganizēta tā saņemšana. Violeta saka, ka grūtākais ir morālais nogurums, kas pēc laika pārņem arī brīvprātīgos.

"Lai gan zinām, ka vajag abstrahēties no situācijas un cilvēki nav vainīgi, ka tā reaģē, ir brīži, kad nogursti un sāc dusmoties."

Gadās, ka cilvēks burtiskā nozīmē aizbēdzis tajā, kas bijis mugurā, un Ļvivā ierodas mājas čībās. Daži aizbēguši mājas drēbēs - halātā. "Ir sievietes, kas ierodas milzīgās biksēs, kas apjoztas ar kaut kādu vadu, - apģērbā, kas iedots ceļā, jo nav paspējušas apģērbties. Tad palīdzu atrast kaut ko no apģērba - kādu glītu lietu, kas izvilina smaidu un kaut mazliet uzmundrina," stāsta Violeta. Ierodas arī cilvēki ar invaliditāti. Tad jāatrod piemērots ratiņkrēsls, jāpalīdz atrast vietu, kur pārnakšņot. Daudzi ierodas ar mājdzīvniekiem - suņiem, kaķiem, kas jāpadzirda un jāpabaro. Centrā ir daudz bērnu rotaļlietu. "Bērni, kā jau bērni, spēlējas. Ir tādi, kas nespēj nomierināties. Daži ir tā pārbijušies, ka, ieraugot svešus cilvēkus, krīt panikā. Redzams, ka bērni nesaprot notiekošo."

Mūsu sarunu pārtrauc gaisa trauksme, un Violetai ar meitiņu jāskrien uz bumbu patversmi. Pēdējās dienās sirēnas gaudo biežāk, un tas nozīmē, ka ienaidnieks ir tuvumā. Bet Violeta negrasās pamest Ukrainu, vismaz pagaidām ne, lai gan viņas draudzene dzīvo Polijā. "Es negribu nekur braukt, ja nu vien bērna dēļ nāksies, lai meita neredz tās šausmas."

Violeta saka, ka turēsies līdz pēdējam. Viņas vecāki dzīvo Ļvivā un jau skaidri pateikuši, ka nekur prom nebrauks.

Tētis ir vecumā, kurā vīriešus var iesaukt armijā, bet mamma vīru neatstās. Arguments ir arī divi kaķi, kas ir kā ģimenes locekļi.

Violeta saka, ka tas ir savādi - pirms kara viņai patika ceļot, visu laiku sapņoja kaut kur doties. Savulaik viņa gadu dzīvojusi Amerikā. Bet tagad, kā ar nazi, neparko negribas pamest dzimto zemi.

To, ka varētu notikt kas tāds, Violeta nespēja iztēloties pat šausmīgā sapnī. Līdz šim karš viņai asociējās ar kino, datorspēlēm, ko tādu, kas notiek tālu prom - trešās pasaules valstīs.

Viņas līdzšinējā darba vieta, naktsklubs, stāv kā stāvējis, bet durvis ir slēgtas - uz cik ilgu laiku, nav zināms nevienam. Violeta iztiek ar ietaupīto naudu, bet, kā būs tālāk, viņa pagaidām nedomā, jo galvenais ir izdzīvot. Un uzvarēt.