Otrais – šoreiz bija jāatrod firmas, caur kurām pieder īpašumi, jāatrod un jāiesaldē villas, lidmašīnas, transportlīdzekļi. Nebija pieredzes. Uzņēmumu reģistrā jānorāda patiesā labuma guvēji (PGL). Pagaidām visi sankcionētie (Pjotrs Avens, Dmitrijs Mazepins, Aleksejs Mordašovs, Mihails Frīdmens) arī bija. Taču reģistrs savu lomu redz šauri – uzskata, ka jānovērš tikai daļu pārdošana, bet ar reālo sankciju ieviešanu lai galā tiek bankas. Pat atzīmes pielikšanu reģistrā, ka uzņēmums sankcionēts, tas neuzskata par vajadzīgu, jo likums, redz, neprasa.
Ar zemesgrāmatu situācija ir absurda – ja zināt adresi vai kadastra numuru, atradīsiet īpašnieku vārdus un uzvārdus. Ja nē, tad neko. Tātad nav runa par personas datu aizsardzību, jo tie ir pieejami, zinot noteiktu kritēriju.
Trešais – nebija vienota iestāžu taskforce (šobrīd tāda grupa, piemēram, ir ASV, kas meklē pa visu pasauli). Taču pat tāda grupa Latvijā atradīs tikai sankciju sarakstā esošos, jo iestāžu zināšanas par Krievijas amatpersonu un oligarhu ģimeņu īpašumiem ir fragmentāras. Ja radi sarakstos nav, neviens gailis pakaļ nedziedās. Mēs tādus Latvijā atradām, jo zinājām vārdus un citas detaļas. Par viņiem iepriekš nebija publiski zināms.
Kad pirms trim nedēļām pirmo reizi lūdzu Tiesu administrācijai, lai ļauj meklēt īpašumus zemesgrāmatā pēc vārda un uzvārda, pirmā reakcija bija – nevaram, likums neļauj, rakstiet iesniegumu.
Uzrakstījām, lai gan situācija bija slidena – mēs kā žurnālisti nevaram stāstīt, ka notiek šāda izmeklēšana, bet bez tās atklāšanas mums nav cerību tikt pie datiem. Vienojāmies riskēt – un dabūjām atbildi, ka mūsu informācijas pieprasījums ir…nosūtīts tiesai.