Ir pēdējais brīdis, lai medicīnas sistēmu sagatavotu potenciālam militāram konfliktam. Latviešu mikroķirurgs par darbu Ukrainas kara zonā

Par piedzīvoto Kijivas slimnīcā, kur sarežģītas mikroķirurģiskas operācijas mūsu ārsti veica nepieredzēti tuvu karadarbības zonai, kara traumām, kas būtiski atšķiras no miera apstākļos gūtajām, un to, ka civilā medicīna nav gatava operatīvi rīkoties, ja nāktos saskarties ar kara traumām, tāpēc  "jādomā par masīvu ievainoto plūsmu un jāapmāca speciālisti, kas varētu strādāt ierobežotas konfrontācijas apstākļos", TVNET ar Olafu Libermani sarunājās marta beigās, kad dakteris bija Ukrainā.

Pēc starptautiskās konferences ‘’Militārā medicīna un rekonstruktīvā mikroķirurģija kara traumu ārstēšanā’’, kas 20.aprīlī notiks Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas Izglītības tehnoloģiju centrā, ārsts plāno atgriezties Ukrainā.

Esam pārstājuši reaģēt

Sazvanīt dakteri ir teju neiespējami, jo viņa darba grafiks ir ārkārtīgi saspringts, diena saplānota pa minūtei. "Mums te nav laika jēdziena - darbs norit no gaismas ieslēgšanas līdz izslēgšanai," viņš saka vēlā vakarā. Tikko beidzies pēdējais brīfings - viņa kolēģis traumatologs, ortopēds, mikroķirurgs Mārtiņš Malzubris atgriezīsies Latvijā, kur Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā viņu gaida pacienti. Klīnika Kijivā, kur strādā mūsu ārsti, atrodas tikai 15 kilometrus no karadarbības zonas, un tajā ārstē tikai militārpersonas.

"Traumatoloģijas nodaļā daudzprofilu ķirurģija ir atšķirīga no tā, ko ārsti dara Latvijā. Tā ir intensīva, masīva, lielas pacientu plūsmas apkalpošana. Ekstremitāšu ievainojumi ir super smagi. Operāciju zālei dienā cauri iziet desmit, piecpadsmit pacienti ar šādiem ievainojumiem. Otra lieta - stingra nodaļas vadība, kazarmu režīms. Logi ir aizlīmēti. Apsardze ir bruņota. Katru nakti ir mēģinājumi iekļūt teritorijā. Ja staigā pa teritoriju pēc slimnīcā noteiktās komandantstundas, tevi aptur patruļa.

Cilvēki ir neizgulējušies, nervozi, jo nedēļu dzīvo slēgtā teritorijā, viņu ģimenes ir evakuētas, īpašumi zaudēti.

Bet darba temps un apjoms ir ievērojams."

Libermanis stāsta, ka klīnika latviešu ārstiem deva "zaļo gaismu", jo viņi ieradās ar savu aprīkojumu un varēja piedāvāt ko unikālu - mikroķirurģiju. "Mēs tikām pie pareizajiem cilvēkiem, kas mūs sadzirdēja un novērtēja. Teicām, ka uzreiz varam sākt darbu, un to arī uzsākām. Jau nākamajā dienā pēc ierašanās veicām mikrovaskulāro pārstādīšanu, proti, pacientam ar diviem šautiem ievainojumiem pēdā rekonstruējām pēdu." Tas nozīmē, ka cilvēkam tika izglābta pēda.

Darbadienas jēdziens kara apstākļos neeksistē - operēts tiek līdz brīdim, kad tiek izslēgta gaisma. Pēc tam medicīnas personāls pārvietojas ar kabatas lukturiem. "Trīs, četras dienas nedēļā mēs pat neizejam ārā, un mums to nerekomendē darīt, jo var atgadīties incidenti. Mums nevajag piedzīvojumus - esam ieradušies strādāt."

Instrumentu sagatavošana, operācijas, pārsiešanas, darbs ar pacientiem, "piecminūtes" divreiz dienā, kas mēdz ilgt pusstundu, sarakste ar Latviju. Apmēram tāda ir ārstu ikdiena kara apstākļos. "Piemēram, vakar beidzām operēt vienpadsmitos vakarā, jo strādājām citā slimnīcā. Mūsu klīnikā gaismu izslēdz pusastoņos vakarā. Aizvakar noturējām pirmo mikroķirurģijas nodarbību - kopā ar septiņiem ukraiņu ārstiem preparējām govs sirdi un šuvām asinsvadus."

Kamēr ārsti glābj cilvēku dzīvības, tālumā dzirdami sprādzieni.

Es nezinu, vai tās ir apšaudes vai sprādzieni, es pat nemēģinu analizēt. Kamēr no griestiem nekrīt apmetums un nebirst logi, tas mūsu dzīvi neietekmē.

"Mēs esam pārstājuši reaģēt. Darbs ir tik intensīvs, ka tam neatliek laika."

"Piebalti", kas glābj rokas un kājas

Olafs Libermanis karadarbības zonā nav pirmo reizi - Ukrainā uz frontes līniju viņš devās 2015. gadā, bet kara medicīnā šī ir viņa pirmā pieredze. "Šī ir ļoti reta pieredze, kad rekonstruktīvā mikroķirurģija - plaša un nopietna - notiek 15 kilometrus no aktīvās karadarbības zonas. Pamatā strādājam ar pacientiem, kuriem vajadzīgas liela apjoma rekonstruktīvas operācijas. Ukraiņi to nevarētu realizēt - strādāt ar vienu pacientu sešas, septiņas stundas."

Nē, mēs neglābjam dzīvības, glābjam ekstremitātes, strādājot ar medicīniski stabiliem pacientiem, turpina Libermanis. "Te ir advancēta bojājumu diagnostika - rentgena iekārta, ar kuru var noteikt svešķermeņus. Kad pacients iestājas klīnikā, viņu rūpīgi izmeklē, izmantojot datortomogrāfiju, sonoskopiju. Ir gadījumi, kad ievainojumi ir vairāki, ir skarts krūškurvis, galva, acis, ekstremitātes."

Mēs pat nenoskaidrojam anamnēzi, nezinām, vai ievainojums ir šauts vai spridzināts, kam būtu nozīme, darba intensitāti raksturo ārsts. "Mēs vienkārši redzam pacientu, rentgenu, ekstremitāti, brūci un pārmijam pāris vārdu ar slimnieku, kas visam piekrīt, nemēģinot noskaidrot, kas esam." 

Pie mums nonāk pacienti, kas trīs nedēļas "malušies" cauri visai Ukrainai.

Dienā, kad sarunājamies, ārsti operējuši cilvēku, kas 1.martā nonācis Černihivas slimnīcā ar tievās un resnās zarnas ievainojumu, trim norautiem pirkstiem labajai rokai un sadragātu apakšdelmu kreisajai. "Kad pacients mostas no narkozes, varam pateikt pāris vārdus. Izdomāju jaunvārdu "piebalti", kā mūs te dēvē, lai nenoslogotu pacientu ar informāciju."

Olafs Libermanis apbrīno ukraiņu mediķu profesionalitāti. "Tas, ko izdara anesteziologi ir neiedomājami profesionāli. Latvijā neesmu redzējis nevienu, kas spētu novadīt tik komplicētas narkozes mikroķirurģijā. Māsas ir fantastiskas - izturīgas, pieradušas pie milzīgas pacientu plūsmas. Viss notiek ātrā tempā." Ārsts stāsta, ka sterilitātes standarti ir zemāki, bet, ņemot vērā, apstākļus, kuros jāstrādā, citādi nevar.

Mani nebiedē raķetes, bet iebrukums klīnikā

Jautāts, ka notiek ar ievainotajiem Krievijas armijas karavīriem, ārsts saka, ka viņi saņem tieši tādu pašu medicīnisko aprūpi kā ukraiņu karavīri. Vienīgā atšķirība - viņi tiek apsargāti. "Vai tāda kultūra ir visās klīnikās, es nezinu, jo šeit strādā ārkārtīgi augstas raudzes speciālisti."

Ārsts piebilst, ka ievainotie Krievijas armijas karavīri "saņem tādu pašu emocionālā standarta paketi kā jebkurš. Arī tad, kad mostas no narkozes."

Kara medicīna ir sarežģīta - brūces specifiskas. "Militāra rakstura ievainojumi ir tuvi mierlaiku sabiedrībā gūtajām traumām no sprādzieniem vai augstas enerģijas ievainojumiem, ko gūst, avarējot ar motociklu, automašīnu, un ar mednieka bisi šautiem ievainojumiem. Pazīstu tikai divus ārstus Latvijā, kas redzējuši ar triecienšauteni gūtus ievainojumus civiliedzīvotājiem."

Viņš uzskata, ka Latvijā varētu izveidot 20 jauktas mediķu brigādes no traumatologiem ortopēdiem, plastikas un mikroķirurģija speciālistiem, kas "spētu nodrošināt bojājumu kontroli un slēgšanu saprātīgos termiņos". "Problēma ir tā, ka mēs kavējam termiņus, rīkojamies par vēlu, bet tā ir visā pasaulē," saka Libermanis.

"Es negribu būt uzmācīgs, bet, ja Latvija sāktu strādāt pie tā... Mēs nebijām par to iedomājušies, kamēr te nonācām. Latvijai jādomā par masīvu ievainoto plūsmu un jāapmāca speciālisti, kas varētu strādāt ierobežotas konfrontācijas apstākļos, kad ir saglabātas slimnīcas."

Jautāts, vai plānots daļu pacientu turpināt ārstēt Latvijas slimnīcās, Libermanis skaidro, ka Ukrainas militārpersonas nevar atstāt valsti. Tomēr jautājumu par iespējamo ukraiņu karavīru ārstēšanu pie mums plānots apspriest Ukrainas vēstniecībā Latvijā.

Olafs Libermanis Ukrainā plāno palikt līdz aprīļa beigām.

Tad plānoju atgriezties, bet mēs nezinām, kas būs tālāk. Ja nevarēšu izbraukt, palikšu.

"Apšaudes un raķetes mani neuztrauc, bet biedē iebrukums klīnikā - hand-to-hand combat," sarunas nobeigumā saka mikroķirurgs.

Plašāku sarunu ar traumatologu, ortopēdu un mikroķirurgu Mārtiņu Malzubri par militārās medicīnas specifiku drīzumā lasiet tiešsaistes žurnālā KLIK.