Vērot kukaiņus, vākt atkritumus, ierīkot dārziņu. Kā palīdzēt dabai Rīgā?

Par to, kas ir dzīvotne, kā Rīgā sadzīvot ar dabu un to cienīt un ko mēs paši varam darīt Rīgas dzīvotnes labā, sarunājāmies ar Vitu Jaunzemi, Lielās Talkas vadītāju, Rūtu Sniedzi-Krelatovu, LDF eksperti, Ilzi Priednieci, dabas novērojumu portāla “dabasdati.lv” vadītāju un Oto Ozolu, pilsētplānotāju un arhitektu.

Dzīvotne – ekoloģisks jēdziens

“Visbiežāk esam pieraduši dzirdēt par īpaši aizsargājamiem biotopiem, aizsargājamām dabas teritorijām. Tomēr biotops jeb dzīvotne ir ekoloģisks jēdziens. Tas ir noteiktu specifisku faktoru kopums teritorijā, kurā suga eksistē ikvienā tās bioloģiskā cikla posmā.

Dzīvotne var iekļaut vairākus blakus pastāvošus biotopus.

Arī pilsētas ir dzīvotne.

Tās ir ļoti daudzveidīgas – tie nav tikai betona džungļi. Pilsētās ir parki, kapsētas, ūdeņi, to krastmalas, pamestas industriālas teritorijas un privātmāju dārzi,” dzīvotnes jēdzienu skaidro Rūta.

Pilsētas primāri attīstījušās cilvēka vajadzībām – veidota apbūve, infrastruktūra, zaļās zonas. Ilgi valdījusi paradigma, ka pilsēta ir tikai cilvēkam, bet dzīvās dabas vieta ir tikai parkos un ārpus pilsētas,

turpina LDF eksperte.

Mūsdienu pilsētplānošanas tendences ir mainījušās – arhitekti un pilsētplānotāji arvien vairāk pievērš uzmanību tam, kā pilsētas padarīt dzīvas, zaļas.

Augi "palīdz" cilvēkam

Augi nozīmīgā daudzumā samazina saules radīto ultravioleto starojumu, kas ir kaitīgs visām dzīvām būtnēm, augi rada mikroklimatu un samazina uzkaršanu, sniedz ēnu, saražo skābekli un attīra gaisu un augsni, uzglabā CO2, kā arī sniedz nenovērtējamu ieguldījumu mūsu mentālajai veselībai.

Latvijā arī pilsētu zaļajās zonās iespējams iegūt arī savvaļas pārtiku - lasot ogas un sēnes, makšķerējot.

Zaļums pilsētā – tā nav “ekstra”, bet gan izdzīvošanas jautājums, uzskata Oto.

Viņš atgādina, ka klimata pārmaiņu ietekmē vasaras kļūs tikai karstākas, bet lietusgāzes – biežākas. Mums visiem ir jādomā, kā šīm izmaiņām pielāgoties.

“Turklāt Rīgā zaļums ir ļoti tuvu. Uzsēdies uz velosipēda Āgenskalnā un 20 minūšu laikā esi Jūrmalā vai Piņķu mežā,” piebilst Oto.

Pilsētas pļavas un kapsētu senie koki

2021. gadā LDF kopā ar Rīgas domi un Rīgas apkaimju biedrībām pilsētas mauriņu vietās sāka veidot pilsētas pļavas, stāsta Rūta.

Apkaimju biedrības ieteica platības, kuras turpmāk vēlētos redzēt kā ziedošas dabas daudzveidības saliņas, kurās ir vieta gan Latvijas pļavu augiem, gan sīkbūtnēm.

Ir svarīgi, lai pļavās attīstās ziedaugi, lai tie nogatavina sēklas, norisinās ekoloģiski faktori, kurus pēdējo 30 gadu laikā esam centušies “apspiest”, viņa saka.

Par to, ka pilsētā zāle vairs netiks pļauta, nebūtu jāuztraucas, jo arī pilsētas pļavu teritorijas ir jāpļauj vienu vai divas reizes sezonā, bet zāle jānovāc.

Savvaļas augi nodrošinās barību apputeksnētājiem, no kuriem tik ļoti atkarīga arī mūsu pašu dārzu raža.

Dabā sastopamas gan tādas sugas, kas ir ļoti izplatītas, piemēram, pienenes, pelēkā vārna, bet ir arī sugas, kas ir specializējušās specifiskai videi – piemēram, meža silpurene pārsvarā aug sausos, skrajos, saulainos priežu mežos, kuros zemsedze ir īpaši nabadzīga.

Pilsētās lielākā daļa no sastopamajām augu, dzīvnieku, sēņu sugām ir ar plašu ekoloģisko nišu, tās nav tik jutīgas pret dažāda veida traucējumiem – troksni, cilvēku klātbūtni un darbībām.

Daļa no sugām ir iemācījušās labi izmantot situāciju, jo cilvēks rada daudz viegli pieejamu pārtikas atkritumu.

Bet pilsētās sastopamas arī retākas sugas, piemēram, pilsētu parki un kapsētas, kuros aug ļoti veci, resni koki, rada dzīvesvidi retiem kukaiņiem, sēnēm, tieši pilsētās ligzdo arī gada putns – svīre, nozīmīga vistu vanagu populācija ir pilsētās un tiešā to tuvumā.

Draudzēties, nevis bēgt uz laukiem

Cilvēki patiesi vēlas dzīvot labāk, saskaņā ar dabu.

To parāda arī Sporta pils dārza projekts Rīgā, uzskata Oto, kurš pats ir aktīvs Rīgas apkaimju biedrību atbalstītājs.

“Centra iedzīvotāji bija ļoti atsaucīgi, jo [Sporta pils dārzā] varēja izaudzēt kādu garšaugu vai tomātu.”

Kopīga dārzu veidošana ir iespēja arī iepazīties ar apkārtējo māju iedzīvotājiem, šāda darbošanās veicina kopības sajūtu, mazina vientulību. Tas jo sevišķi ir svarīgi pandēmijas apstākļos.

“Tu satiec kaimiņu no savas ielas otras puses vai blakus mājas. Bet bērnam tā ir iespēja iegūt jaunas zināšanas – viņš, dzīvojot pilsētā, neredz, kā izaug tomāts vai gurķis,” stāsta Oto, tomēr norāda uz to, ka Rīgas jaunajos projektos netiek pietiekami domāts par to, vai būs paredzēta vieta dobēm, šai kopā būšanai.

“Pārsvarā, plānojot jauno projektu, mēs redzam, ka mājai paredzēts ierīkot daudz autostāvvietu, bet mazāk domāts par publiskajām zonām – lapenēm un dārziem,” norāda pilsētplānotājs.

Vai Rīgas vietvara dara pietiekami, lai pilsēta kļūtu par dabai draudzīgu vidi, kurā prieks uzturēties ne vien darba dienās, bet arī brīvdienās – lai nav jābēg uz laukiem?

“Tā kā es vairāk sekoju līdzi tam, kas notiek Rīgas pilsētas mobilitātes līmenī, izpratne mainījusies īsti nav. Politiskajā līmenī tiek par to runāts, bet ar darbiem vēl neiet uz priekšu,” uzskata Oto un pastāsta, ka daudz straujāku virzību uz “zaļās pilsētas” statusu novērojis Viļņā.

“Jaunais [Viļņas] mērs no pirmajām dienām strādāja pie izpratnes maiņas par “zaļo pilsētu”.

Tā, piemēram, tika noteikti 12 punkti, kuros aprakstīti ielu veidošanas principi.

Piemēram, veidot šaurākas brauktuves, veicinot drošāku pārvietošanos. Taupīt līdzekļus brauktuvju kopšanai, būvēšanai, segumu maiņai. Saglabāt esošos pilsētas kokus.

VIDEO. Oto Ozola animēta simulācija – kā izskatītos Rīgas ielas bez automašīnām?

Veidojot jaunu būvprojektu, novērtēt esošos kokus, piemēram, tādus, kas aug simtiem gadu, jo tiem ir milzu vērtība.”

Oto min piemēru no Rīgas, kur pie autoostas nesen pārstādīja koku, ko pirms 50 gadiem stādījuši paši autoostas darbinieki un ko sakarā ar “Rail Baltica” darbu nācās pārstādīt.

Tas izmaksāja ap 50 tūkstošiem eiro. “Savukārt, iestādot mazu koku, tas nesniedz tūlītēju labumu pilsētvidei. Šis koks vēl nenoēno, nerada kuplu vainagu, agresīvajā vidē tas var neizdzīvot,” saka Oto.

Pilsētvidē katrs cilvēks dzīvo savā “šūnā” – mājvietā, saka Vita.

“Vide, kuru cilvēks veido, kā pats vēlas. Problēmas rodas tad, kad cilvēks uzskata, ka viss ārpus mājvietas esošais viņu vairs neskar. Mums vēl nav radusies izpratne par to, kā laukus ieviest pilsētā - gan daudzdzīvokļu namos, gan privātmājās. Pilsētnieki tomēr cieš no tā, ka pilsētvidē trūkst zaļo zonu,” saka Vita.

Nelaimīgie atkritumi

Kādas ir būtiskākās problēmas Rīgas pilsētā, kas nopietni kaitē dabai?

Atkritumu apsaimniekošanu kā Rīgas joprojām “sāpīgo punktu” iezīmē arī Rūta, norādot, ka pilsētā joprojām nav ierīkots bioloģiski noārdāmo atkritumu kompostēšanas laukums – tāds atrodas Getliņos, bet ne Rīgā.

“Kompostēšanai ir milzīga ietekme uz dabas daudzveidību – nošķirot kompostējamos atkritumus no pārējiem, mēs samazinām kopējo atkritumu daudzumu.

Sevišķi privātmāju un mazdzīvokļu mājās tā ir elementāri veicama darbība.

Komposts ir dzīvības avots – izmantojiet to, ierīkojot garšaugu un krāšņumaugu dobes, kas priecēs visu veģetācijas sezonu! Komposta kaudze mūsdienās nav neglīta, nekārtību un smaku radoša vieta – ir tik daudz risinājumu, kā tās noslēpt, apaudzēt un padarīt glītas.

Kompostējiet zāli un koku lapas, tas komposta augsni padarīs bagātīgāku. Cik daudz sīkbūtņu iespējams ieraudzīt tajā – vērojiet paši un rādiet to bērniem, tas ļaus viņiem izprast lietu kārtību dabā!” aicina Rūta.

Vaicāta par kopējo situāciju atkritumu vākšanā Rīgā, Vita norāda, ka pēdējos 10 gadus mums ar to klājies labāk.

Katrai mājsaimniecībai ir jāslēdz līgums par atkritumu izvešanu, tas ievieš zināmu kontroles mehānismu – nedarīt “pa savam”.

Arī Lielā Talka devusi daudz. 15 gadu laikā kopš šīs kustības pirmsākumiem cilvēki vairāk saprot, ka atkritumi rada nopietnu kaitējumu videi.

Pašvaldībām ir sava loma – tās rīko spodrības mēnešus.

Protams, būs daļa iedzīvotāju, kuriem izvest atkritumus un atstāt tos tuvējā mežā vai krūmos būs lētāk, nekā nodot tam paredzētajos punktos.

Vita šādu domāšanu uzskata par tuvredzīgu. Tiesa, pēdējos gados cilvēku atbildība ir augusi.

Tā ir laba ziņa mums un dabai, saka Vita. Lielās Talkas dati liecina, ka nelegālo, tātad - nesaskaņoto atkritumu daudzums Latvijā samazinās. Situācija uzlabojas arī Rīgas pilsētas teritorijā.

Ko darīt, lai Rīga nekļūst tikai par “betona džungļiem”?

• pirkt mazāk un apdomīgāk

• audzēt zaļumus paša mājās

Ja nu kas, tad veic maiņas darījumu ar kaimiņiem. Taču tā ir filozofija, ko varētu īstenot tikai tad, ja ļoti sašķobītos šībrīža ekonomiskā “arhitektūra”, uzskata Vita.

“Pat deviņstāvu mājas palodze var zaļot un priecēt ar paša izaudzētu piparmētru, baziliku vai krāšņām puķēm.

Atļaujiet augiem ziedēt – redzēsit, kā bites un tauriņi nāks ciemos! Kāpēc pirkt baziliku podiņā, ja brokastīs nepieciešamas tikai piecas bazilika lapiņas, kuras noplūcat no savas palodzes?

Un svaigu piparmētru lapiņu tēja lietainā vakarā pilsētā – vai var būt kas labāks? Kopienu dārzi, kas attīstītās Rīgā un citās Latvijas pilsētās, ir lieliski - tie ir nozīmīgi bioloģiskās daudzveidības nodrošināšanā, aprites ekonomikas īstenošanā.

Tā ir brīnišķīga iespēja socializēties – daloties pieredzē un rūpēs. Kopienas arī ir pilsētas attīstītāji, ne tikai investori,” uzskata Rūta.

• ļaut augiem uzziedēt pilsētas pļavās

• stādīt kokus Rīgas centrā

“Kokus Rīgā stāda maz. Čaka ielu rekonstruēja, kokus neiestādīja, un tā ir viena no ielām, kur tas ļoti noderētu. Ielas vasarās uzkarst, jo tās klāj asfalts vai bruģis. Sevišķi būtiski tas ir Rīgas centrā, kur ir lielās maģistrāles – tādas kā Brīvības iela, kur veidojas tādi kā kanjoni, kas nevēdinās.

Zaļums šajās teritorijās ir ļoti vajadzīgs. Arī krūmi vai jebkuri atvērti zaļie laukumi, kas absorbē putekļus, bet lietusgāžu gadījumā – mitrumu.

• kopt bites, barot putnus

“Varam ierīkot putnu barotavas pie mājām, pie reizes novērot, kādi putni ir sastopami Rīgā. Tiesa, esmu novērojis, ka šeit sastopamās putnu sugas vairs nav tik dažādas. Biežākie viesi ir zvirbuļi, bet ne sarkankrūtīši un zīlītes. To kādreiz bija vairāk.”

• atbrīvot Rīgas ūdens malas no šķēršļiem

Kopējais Rīgas ūdens malas garums ir aptuveni 400 kilometri – ieskaitot Daugavu un Ķīšezeru, norāda Oto.

“Taču mums ir maz ūdens malu, pie kurām varam piekļūt, – piemēram, ostas teritorijā. Daudzās vietās tām blakus ir troksnis un šosejas. Iļģuciemā, Tvaikoņu ielas galā, blakus Daugavai savulaik atradās žogs, bet Iļģuciema apkaimes biedrībai izdevās panākt, ka šo žogu nojauc.”

• pastaigā – ar maisiņu atkritumiem

• vērot dabu un ziņot par atklājumiem

Kā norāda Jana, portāla vadītāja, dabas vērotāju skaits arvien pieaug – par dabas norisēm ziņo ap 1000 cilvēku gadā. Aptuveni 7% no visiem vērojumiem reģistrēti Rīgā, kur atrodamas jaunas vaboļu un blakšu sugas, kā arī tāda savdabīga parādība kā gļotsēnes, kas spēj pārvietoties pa koku, uz kura aug.

“Daudzi vērotāji paši nav biologi, un tādēļ to sauc par sabiedrisko zinātni. Tie ir ārsti un citu profesiju pārstāvji, kuri aizraujas, piemēram, ar gļotsēņu izpēti, iegādājas mikroskopus un ar tiem uzņem sēņu attēlus.

Pēdējos gados šādi atklātas jau 50 jaunas gļotsēņu sugas. Rīgas kapsētās novērojamas sugas, kas tur aug tieši seno koku dēļ. Tas nebūtu iespējams teritorijās, kur tie ir likvidēti, sasniedzot ciršanas vecumu, stāsta Jana.

2021. gadā “Dabasdati” sasniedza 1 miljonu novērojumu.

Jau šobrīd ir gandrīz par 300 tūkstošiem vairāk, bet gadā tie ir vidēji 200 tūkstoši novērojumu, ir uzkrātas apmēram 600 tūkstoši fotogrāfijas, vispopulārākie ir putnu novērojumi – 70 līdz 90 procenti, otrajā vietā ir tauriņi. Populāri ir sēņu un vaboļu novērojumi, tomēr tie nepārsniedz 10 procentus.

Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda materiālu atbalstu