Vergu darbs un bēres seklās kapavietās. Trīs izplatīti mīti par Seno Ēģipti (1)

Pirmais mīts. Ēģiptes piramīdas būvēja vergi

Viens no iemesliem, kādēļ tiek uzskatīts, ka Ēģiptes piramīdas ir celtas ar vergu asinīm, sviedriem un asarām, ir samērā brīvā grieķu vēsturnieka Hērodota darbu interpretācija.

Par vēstures tēvu uzskatītais Hērodots runā par 100 tūkstošiem ēģiptiešu, kuri spiesti celt piramīdas, taču konkrētas norādes ir tikai par to, ka šie cilvēki izbūvēja ceļus, nevis pašas ēkas.

Pat tad, ja Hērodots netieši norādīja, ka tikpat labi šie strādnieki bija spiesti piedalīties visā norīkotajā darbā, vēstures eksperti to apstrīd.

Tā, piemēram, 2003. gadā eģiptologs Marks Lēners pastāstīja, ka piramīdas būvēja vietējie strādnieki, kuri par to saņēma kaut nelielu, tomēr atalgojumu – līdzīgi kā mūsdienās.

Tāpat viņiem bija savas uzturēšanās vietas, kur viņi nakšņoja, un tika nodrošinātas maltītes.

Senās Ēģiptes mājlopu kaulu paraugi liecina, ka gaļa bijusi ārkārtīgi augstvērtīgs sava laika produkts, nodrošinot strādniekus ar vajadzīgajām barības vielām.

Vēl dažas versijas – ēģiptieši jutās piederīgi sabiedrībai un dalību piramīdu celšanā uztvēra par tādu kā godu, savukārt citiem darbs bija jāveic, lai atdotu parādu kādam augstdzimušam ēģiptietim.

Otrais mīts. Napoleons sašāva Sfinksas degunu

Gīzas Sfinksa ir viens no pazīstamākajiem arhitektūras objektiem, kas ir populārs visā pasaulē Sfinksas sadragātā deguna dēļ.

73 metrus gara un 20 metrus augsta, tā reprezentē Senās Ēģiptes varenību un fenomenālās spējas ar ierobežotiem līdzekļiem uzbūvēt vērienīgus pieminekļus, kas stāv vēl šodien.

Gīzas Sfinksu būvēt norīkoja faraons Kafre, kurš vēlējās, lai tā dižotos blakus viņa tēva – faraona Kufu lielajai piramīdai.

Piramīdas tika celtas no akmens bluķiem, bet Sfinksa izgrebta no monolīta kaļķakmens gabala, un tās īpatnība ir norautais deguns.

Leģenda vēsta, ka Francijas imperatora Napoleona laikā 1798. gadā degunu sašāva franču kareivji, tomēr tā nav gluži tiesa.

Dāņu pētnieka Frederika Nordena 1737. gadā radītā glezna liecina, ka jau tad, 60 gadus pirms Napoleona ierašanās Ēģiptē, Sfinksas deguns bija nopostīts.

Visticamāk, ļaundaris bija kāds sūfistu islāmticīgais vārdā Muhameds Saīms Aldārs, kurš Sfinksu sapostīja jau 14. gadsimtā, tādējādi protestējot pret Senās Ēģiptes elkdievību tradīcijām.

Iespējams, viņš par to tika sodīts ar nāvi, taču konkrētu pierādījumu par šo faktu nav.

Tāpat pastāv uzskats, ka Sfinksas figūra vienmēr ir bijusi redzama cilvēkam, taču līdz pat 1800. gadiem tā bija iegrimusi smiltīs un tāda saglabājās vairāk nekā 1000 gadus.

1930. gadā to arheologa Selima Hasana vadībā attīrīja no smilšu uzbēruma.

Trešais mīts. Tikai bagātie ēģiptieši tika mumificēti

Mumificēšanas tradīcijas ir viens no interesantākajiem un savdabīgākajiem šī reģiona aspektiem.

Bagāto faraonu mirstīgās atliekas tika guldītas zelta sarkofāgos, viņu ķermeņi ievīstīti lina saitēs, smadzenes rūpīgi izņemtas no galvaskausa caur degunu vai citu ķermenī izveidotu atveri.

Faraonu sažuvušie ķermeņi tika saglabāti bagātīgai pēcnāves dzīvei.

Vai vienkāršo iedzīvotāju iekšējos orgānus iznīcināja ar ķīmiskiem šķidrumiem un tos apglabāja seklās kapavietās? Ne gluži.

Mumificēšana bija pieejama jebkuram neatkarīgi no viņa sociālā statusa.

Karaļa Tuta laikā šis bizness uzplauka jo sevišķi, un šā biedējošā aroda speciālisti kļuva par bagātiem ļaudīm, kaut arī cena par šo procedūru nebija augsta.

Process ilga 70 dienas – tika izņemti iekšējie orgāni, ievietoti speciālās burkās ar šķīdumu, kas orgānus atbrīvoja no ūdens. Ķermeņa sagatavošana notika 35 dienas, bet ietīšana – vēl 35 dienas.

Linu piesūcināja ar augu izcelsmes balzamēšanas šķīdumu.

Galvenā atšķirība starp vienkāršo un bagāto ļaužu ķermeņu aprūpi bija tāda, ka faraoniem tika saglabātas sirdis, kas tika uzskatīta par svarīgāko pēcnāves sastāvdaļu, lai gars varētu dzīvot un kustēties.