1945. gada martā, sapratis, ka karš ir zaudēts, Hitlers pavēlēja īstenot tā saucamo izdedzinātās zemes taktiku, proti, pilnībā iznīcināt Vācijas infrastruktūru – rūpnīcas, militārās instalācijas, veikalus, transporta un sakaru iekārtas. Tas viss, lai ienaidnieks savā priekšā atrastu vien pelnus un gruvešus.

Ja Špērs būtu izpildījis “Nerona dekrētu”, tas būtu kļuvis par ekstrēmu izdedzinātās zemes taktikas piemēru. Vēsturē šāda veida taktiku piekopušas dažādas aizstāvošās armijas. Tās mērķis ir ne tikai vēlme, lai ienaidnieku rokās nenonāktu kādi labumi, bet arī ienaidnieka virzības uz priekšu palēnināšana. Proti, lai ienaidnieku rokās nenonāk infrastruktūra, kas tiem var palīdzēt cīņā pret aizstāvošo zemi.

1812. gadā cars Aleksandrs I realizēja izdedzinātās zemes taktiku cīņā pret Napoleonu, kas bija iebrucis Krievijā. Rezultāts bija cerētais, proti, Napoleona uzbrukums neizdevās. Arī Hitlera uzbrukumā Krievijai 1941. gadā krievi izmantoja šo taktiku un atkal – veiksmīgi.