Prokuratūra: aiz Maltas kompānijas “Digital International Limited” stāv Andris Šķēle

Tiesnesis atzina, ka Šlesera laikā rīkotais konkurss ir devis priekšrocības uzņēmumam, no kura labumu guva Šķēle. Bet vienlaikus krāpšanu tiesnesis nesaskatīja un visus apsūdzētos attaisnoja.

Raidījuma rīcībā nonākušās telefonsarunas rāda, ka apsūdzētie savā starpā bijuši cieši saistīti. Sen un rūpīgi plānoja šo afēru. Viņi neuztraucās par zaudējumiem, ko cietīs valstij daļēji piederošais uzņēmums "Tet", bet viņu galvenā rūpe bija neizgaismot, ka patiesais naudas saņēmējs šajā projektā ir Andris Šķēle.

Pārejā uz digitālo televīziju

150 miljonu dolāru dārgo pāreju uz digitālo televīziju izplānoja vēl laikā, kad premjers bija Andris Šķēle.

Par ciparu televīzijas ieviesēju bez valdības ziņas, tika izvēlēta Londonā reģistrētā Kempmayer Media Limited. Klasiska pastkastītes firma ar ārzonās paslēptiem īpašniekiem.

Afēru atklāja 2003.gadā un uz apsūdzēto sola sēdās 20 personas, tajā skaitā Šķēles ģimenes uzņēmumu grāmatvedis Harijs Krongorns.

Ne tikai žurnālistiskā, bet arī prokuratūras izmeklēšana rādīja, ka tas jau sākotnēji bija iecerēts kā negodīgas peļņas projekts. "Kempmayer" nebija nekādas pieredzes televīzijas digitalizācijā, un valsts un arī iedzīvotāji par iekārtām krietni pārmaksātu. Kādreizējie Šķēlem tuvie līdzgaitnieki liecināja, ka aiz "Kempmayer" ārzonas firmām slēpjas pats ekspremjers, bet iesaisti projektā nodrošināja kādreizējā kanāla "LNT" īpašnieks Andrejs Ēķis. Ilgstošajā tiesvedībā bijuši jau četri atšķirīgi tiesu spriedumi. Prāva vēl nav galā.

To, ka "Kempmayer" bija izveidota kā čaula viena mērķa sasniegšanai, atzina arī Stokholmas Starptautiskās tirdzniecības palātas šķīrējtiesa un lika shēmas organizētājiem atmaksāt Latvijas valstij vairāk nekā 5 miljonus eiro. Tos, par Šķēles aizdotu naudu, ieskaitīja Andrejs Ēķis. Un šeit meklējams sākums tam, kas prokuratūras ieskatā uzskatāma par digitālās televīzijas projekta otro afēru.

Vecie "Kempmayer" rādītāji

Daļu valsts naudas "Kempmayer" bija paguvis iztērēt iekārtās, kas no 2003.gada rūsēja muitas noliktavās Latvijā. Vēlāk tās tika uzstādītas testa režīmā Zaķusalas tornī.

Šos 6 raidītājus un galvas staciju kopā ar parādu Šķēlem no Ēķa pārpirka Gintera Kavača vadītā firma "Hannu Digital".

Lai vecie raidītāji nestu ienākumus un Šķēle varētu atgūt parādu, Kavača firmu “Hannu Digital” bija jāiesaista ciparu televīzijas projektā un iekārtām jāpelna. Risinājums 2008.gadā tika atrasts sadarbībā ar Lattelecom tagad sauktu par "Tet".

Valstij daļēji piederošo kompāniju tolaik vadīja Juris Gulbis. Šķēle Gulbi labi pazina, jo savulaik ekspremjeram piederošajā “Ave Lat grupā” Gulbis atbildēja par finansēm.

Šķelem palīdz Slešera vadītā ministrija 

Negodīgā darījuma ceļā bija kāds šķērslis - Latvijas valsts radio un televīzijas centrs. Te parādās Aināra Šlesera vadītās satiksmes ministrijas loma. Par labvēlību iecerētajai shēmai vienojās Šlesers ar ministrijas valsts sekretāru Nilu Freivaldu un centra valdes priekšsēdētāju Lauri Dripi. Tie abi bija Šlesera uzticības cilvēki.

Šlesera uzdevumā, Freivalds panāca, ka steidzamības kārtā tiek sagatavoti jauni valdības noteikumi. Un tajos paredzēts konkurss.

Tenderi sarīkoja tā, lai bez Kavača komercfirmas nevarētu iztikt. Lai gan tehniskā infrastruktūra bija Latvijas valsts radio un televīzijas centra kompetencē un tā bija gatava pārejai uz ciparu televīziju, konkursa nolikums prasīja, lai uzvarētājs tūlītēji nodrošina apraidi Rīgā un tās apkārtnē. Vienīgā, kas to varēja izdarīt bija “Hannu Digital” , kam vecās "Kempmayer" iekārtas atradās Zaķusalas tornī.

Kāda noklausīta telefonsaruna starp Dripi un Freivaldu liecina, ka Šlesers vairs nebūdams satiksmes ministrs, tieši iesaistās, lai iecerētais nenojuktu. Telefonsaruna notiek dienā, kad LVRTC padomes locekļiem sāk rasties jautājumi par mazpazīstamo "Hannu digital" un tās iekārtām. Shēma draud izgaismoties. Dripem ar Freivaldu jāizdomā ko darīt, jo Šleseram pienāk informācija, ka kaut kas neiet pēc plāna. Sēdi par nedēļu pārceļ.

Šķēle - galvenais labuma guvējs no digitālās lietas Nr.2 

Saskaņā ar apsūdzību “Tet” Kavača firmai šai projektā pārskaitīja vairāk nekā 2 miljonus eiro (2 134 307), no kuriem lielākā daļa caur vairākām firmām galā nonāca Andra Šķēles kontā.

Prokuratūras rīcībā ir dokumenti, ka no šī negodīgā projekta kopumā viņš bija iecerējis iegūt vismaz 8 miljonus.

Shēmā Šķēlem raksturīgi bija saslēgti vairāki cesijas līgumi, pat noformēta simboliska Kavača konsultēšana. “Tet” maksātās summas “Hannu Digital”, tātad Šķēlem, tika slēptas zem dažādām pozīcijām. Lielākā no tām bija par “zinātības licenci”. Tām būtu jābūt kādām unikālām zināšanām un krimināllietā pieaicinātie 3 eksperti analizēja, vai “Hannu Digital” tādas bija. Viņi atklāja, ka “Tet” iesniegto pierādījumu mapē bijuši vienkārši tehniski mērījumi, kas pielīdzināmi makulatūrai. Par to maksāts 1 (viens) miljons 200 tūkstoši.

Prokuratūra uzskata, ka Šķēles saņemtā nauda ir noziedzīgi iegūta un likums par to paredz cietumsodu. Tāpēc Šķēlem vienīgajam no šajā lietā apsūdzētajiem prasa piemērot reālu brīvības atņemšanu. Šķēle savu vainu noliedz un saka, ka tie bijuši parasti civiltiesiski darījumi. 

Otrās digitālās televīzijas lietā atklājies vēl kāds ar Šķēli saistīts fakts. Tālajā 2003.gadā prokuratūra iesaldēja 3 miljonus dolāru, ko Latvijas kempmayerieši bija paguvuši aizskaitīt Maltā reģistrētai kompānijai “Digital International Limited”.

Tiesībsargi uzskata, ka firma tika izmantota kā mākslīgi izveidots starpnieks un no Latvijas aizskaitītajai naudai uzlika arestu. Atgūt iesaldētos 3 miljonus iepriekš centies Maltas kompānijas likumīgais pārstāvis zvērināts advokāts Roberts Priede. Otrajā krimināllietā tiesā Priede parādījās kā apsūdzētā Šķēles aizstāvis.

Pretrunīgais tiesas spriedums 2.digitālās televīzijas lietā

Jaunizveidotajai Ekonomisko lietu tiesai šis bija viens no pirmajiem spriedumiem kādā no  krāpšanas lietām. Tiesnesis Kaspars Vecozols  attaisnojošo spriedumu preses konferencē  pamatoja ar  diviem pretrunīgiem argumentiem. Kompānija “Tet” nekad sevi par cietušo šajā  lietā neatzina. Un to var saprast, jo uz  apsūdzēto sola sēž 4 tās bijušie un esošie darbinieki.

Jautājumus par zaudējumiem tiesa var izspriest arī bez cietušā, tomēr šoreiz tiesnesis nostājās apsūdzēto pusē.

Lai gan tiesnesis piekrita prokuratūras viedoklim, ka gan valdības noteikumi, gan konkurss esot ticis  pakārtots “Hannu Digital”  interesēm, neesot pierādīts, ka kāds Ministru kabinetā vai Tet būtu ticis  maldināts. Ir savādi dzirdēt, ka  tiesa attaisno “sarunātus”  konkursus. Turklāt tiesnesis nerunā par vēl vienu noziedzīga nodarījuma pazīmi – uzticības izmantošanu.

Pilno spriedumu tiesnesis sola 14.aprīlī. Un prokurors ir pārliecināts, ka to pārsūdzēs. Sižetā redzētais eksperts Ilmārs Muuls norāda  uz vēl vienu vērā ņemamu faktu – ar lielo steigu, kādā ieviesa digitālo televīziju, Latvija iekūlās problēmās. 

Digitālās TV standarts jau šis afēras īstenošanas laikā  bija novecojis. Dažus gadus vēlāk bija izstrādāts jauns, modernāks. Tagad rezultāts ir tāds, ka visās mūsu kaimiņvalstīs var pārraidīt televīzijas programmas vairāk un lētāk.

Lai arī pie mums tas notiktu, lielākajai daļai būtu jāizmet laukā savi televizori.