Zinātniece: imūnās atmiņas šūnas lielā daļā gadījumu varēs iznīcināt arī metastāzes

Viņa šogad ir saņēmusi Šveices valdības atbalstu savas pētnieciskās laboratorijas izveidei, lai turpinātu pētīt imūnsistēmas lomu vēža šūnu kontrolē un jaunu terapiju izstrādē.

Vēža imunoloģija kā pētniecības joma ir salīdzinoši jauna. "Par vēža imunoloģijas pētniekiem ilgi bija uzskats - ļausim viņiem paspēlēties, bet diezin vai tur kaut kas sanāks. Vēža šūnas ir paša ķermeņa šūnas, un ilgi valdīja uzskats, ka imūnsistēmai tās atšķirt no normālām šūnām nebūtu iespējams. Bet tā tas nav.

Jau pirms vairāk nekā 100 gadiem novērojumi parādīja, ka imūnšūnu klātbūtne audzēja audos saistīta ar lielāku atveseļošanās iespējamību.

Pēdējo 20-30 gadu laikā ir saprasti galvenie mehānismi, kā imūnsistēma atšķir vēža šūnas no normālām un kā tās iznīcina. Tie ir ļoti interesanti molekulāri mehānismi, un tas ir unikāli, ka mūsu ķermenis spēj ko tādu darīt," stāsta Karīna.

Džeimss Elisons (James P.Allison) un Tasuku Hondžo (Tasuku Honjo) atklāja mehānismus, kā imūnšūnu darbība tiek apstādināta pēc vīrusa vai baktēriju infekcijas beigām, kad to aktīva darbība vairs nav nepieciešama un iekaisumam ir jābeidzas. Izrādās, vēzis izmanto šos pašus mehānismus, lai apturētu imūnšūnas, kas ieradušās to iznīcināt. Šie rezultāti panāca milzīgu progresu pacientu ārstēšanā, izmantojot tā saucamos imūno kontrolpunktu bloķētājus (immune checkpoint inhibitors), par ko 2018.gadā abi zinātnieki saņēma Nobela prēmiju. "Imūnie kontrolpunkti nodrošina arī to, ka imūnsistēma neuzbrūk pašam organismam. Ja tie nestrādā, var veidoties dažādas autoimūnas saslimšanas, kad imūnsistēma iznīcina normālas organisma šūnas. Vēža gadījumā kontrolpunkti nedaudz jānobremzē, lai panāktu, ka imūnšūnas spēj uzbrukt audzējam. Viens no efektīvākajiem piemēriem ir metastātiskā melanoma - ārkārtīgi agresīvs audzējs. Agrāk 80-90% pacientu nomira piecu gadu laikā, metastāžu risks saglabājās praktiski visu dzīvi.

Šobrīd ap 50% pacientu tiek pilnībā izārstēti, izmantojot šo imūnterapijas veidu.

Protams, paliek vēl 50%, kuriem tā nepalīdz, tas nozīmē, ka vēl ir ļoti daudz pētāmā, lai saprastu, kāpēc process neiedarbojas visiem. Dažos gadījumos vēzis izgudro jaunus mehānismus, lai apietu imūnterapijas efektus, kamēr citos šī terapija nestrādā, jo vaina nav kontrolpunktos, bet kur citur. Šobrīd notiek intensīvi pētījumi visā pasaulē, lai izprastu vēža un imūnsistēmas mijiedarbības un spētu tās izmantot jaunās terapijās, ar ko nodarbosies arī mana laboratorija."

Imūnsistēmas pētījumi cīņai ar vēzi ir pagrieziena punkts arī tādā ziņā, ka būs iespēja mainīt terapijas veidu, piemēram, neizmantot ķīmijterapiju. "Imūnsistēmas stimulācijas biežākais blakusefekts ir drudzis, ko redzam arī pēc vakcinācijām, ieskaitot pret Covid-19. Tas patiesībā ir labi, jo tad redzam, ka imūnsistēma ir spēcīgi strādājusi.

Drudzi paciest ir viegli, salīdzinot ar to, ko cilvēkam nodara ķīmijterapija. Turklāt imūnsistēmai ir unikāla spēja veidot atmiņu.

Galvenais vēža pacientu nāves iemesls ir metastāzes, tas ir, vēža šūnas, kas atdalās no primārā audzēja un iemājo citos orgānos. Imūnās atmiņas šūnas, kas ir redzējušas primāro audzēju, lielā daļā gadījumu varēs atrast un iznīcināt arī metastāzes visā ķermenī. Imūnās atmiņas veidošana ir arī galvenais vakcīnu uzdevums. Bez vīrusu infekciju kontroles vakcīnas jau devušas ļoti būtisku pienesumu arī audzēju kontrolē. Piemēram, visus dzemdes kakla un lielu daļu galvas/ kakla vēžus izraisa papilomas vīruss (HPV). Vakcinācija pret šo vīrusu ir rekomendēta visiem jauniešiem pirms seksuālās aktivitātes uzsākšanas, kas nepieļaus HPV infekciju un novērsīs šo vēžu veidošanās iespējamību dzīves gaitā."

Par savu ceļu līdz imūnsistēmas pētījumiem, kas ir jauns virziens un cerība cīņā ar vēzi, Karīna stāsta: "Kad sāku studēt Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē, vairāk interesējos par molekulāro bioloģiju, par procesiem šūnās - kā tās komunicē, kā vairojas, kā reaģē uz stimuliem. Bakalaura un maģistra pētījumus izstrādāju Latvijas Biomedicīnas centra vēža izpētes laboratorijā profesores Aijas Linē vadībā. Pētīju, kādas izmaiņas vēža šūnās imūnsistēma spēj atpazīt, kas palīdzētu agrīnā diagnostikā. Viens no mehānismiem, kā imūnsistēma iznīcina vēzi, ir antivielu veidošana. Doktorantūrā piedalījos pētījumā, kura mērķis bija noteikt, vai varam atrast vēža šūnas ķermenī, pirms tas progresējis par neārstējamu slimību, izmantojot vēža šūnu specifiskas antivielas cilvēka asins serumā. Tas bija interesants pētījums, kas pievērsa sabiedrības uzmanību, bet nepanāca tik augstu precizitāti, lai tiktu attīstīts par klīnikā izmantojamu produktu. Taču mana interese par imūnsistēmas lomu vēža šūnu kontrolē tikai pieauga." Karīna uzrakstīja pēcdoktorantūras pētījuma projekta pieteikumu, atsaucoties Šveices valdības programmai Eiropas jaunajiem zinātniekiem. Tas deva iespēju vienu gadu laboratorijā Šveicē attīstīt jaunu pētījumu tēmu. "Pirmie rezultāti ieinteresēja manu darba vadītāju, sapratām, ka jāturpina. Rezultātā astoņus gadus nostrādāju Cīrihes Universitātes Eksperimentālās imunoloģijas institūtā pie profesores Maries van den Broek, un iegūtie rezultāti ļāva man veiksmīgi konkurēt par tālāku finansējumu savas laboratorijas izveidei Šveices Federālajā Tehnoloģiju institūtā Cīrihē (ETHZ). Šobrīd veidoju komandu, pirmais doktorantūras students darbu sāks maijā."

Par doktorantūras pētījumu "Autoantivielu pielietojums audzēju serodiagnostikas, prognostikas un jaunu terapijas pieeju izstrādē" Karīna Siliņa 2009.gadā saņēma arī L`ORÉAL Latvijas stipendiju "Sievietēm zinātnē". Karīna saka, ka par sievietes lomu zinātnē ir jārunā vairāk.

"Mūsu sabiedrība ir patriarhāla. Meitenes ir jāiedrošina sekot grūtākām takām, lai sasniegtu iecerēto. Visiem bērniem vienādi ir jāveicina ziņkāre, viņu kapacitāte darīt sarežģītas lietas."

Par profesijas izvēli Karīna stāsta, ka bērnībā gribējusi kļūt par dziedātāju. Un tieši šī iemesla dēļ - brīvajā laikā turpināt dziedāt - Karīna starp bioloģijas un medicīnas studijām izvēlējās bioloģiju, lai arī studiju gados atliktu laiks korim. "Dziedāšana ir mana sirdslieta kopš trīs gadu vecuma, esmu beigusi Valmieras Mūzikas skolas kora klasi. Taču arī vienmēr esmu bijusi ļoti ziņkārīga un gribēju saprast, kā lietas strādā. Interesi par bioloģiju stiprināja tētis, vedot mani ekspedīcijās uz mežu, kur, piemēram, meklējām un pētījām aizsargājamās briežvaboles. Ļoti priecājos, ka izvēlējos Bioloģijas fakultāti. Mēs bijām lieliska studentu komanda, fantastiski pasniedzēji, pretimnākoši kā ģimene. Mēs gribējām gāzt kalnus, un mums to ļāva, piemēram, noorganizējām četras starptautiskas zinātniskās konferences."

"Mūsu organisms ir ārkārtīgi sarežģīts, šūnas mijiedarbojas daudzos un dažādos līmeņos. Viens līmenis ir, piemēram, ģenētika - kā iedzimtības materiāls nosaka katras individuālās šūnas darbību. Nākamais līmenis ir, kā šūnas sazinās savā starpā, lai koordinētu, piemēram, dzīšanas vai augšanas procesus. Vēl nākamais līmenis ir imūnsistēmas uzraudzība, lai visos orgānos viss būtu kārtībā. Un tālāk, kā ķermeņa mikrobioms (zarnu, ādas u.c. orgānu mikroflora) ietekmē gan iekšējos procesus mūsu ķermenī, gan terapiju efektivitāti. Zinātniekiem ir daļēja izpratne par notiekošo katrā no šiem līmeņiem,

bet cīņa ar vēzi parāda, cik daudz mēs vēl tomēr nezinām. Interesants un sarežģīts darbs, kas palīdzēs jaunu terapiju izveidē.