Lēti, ātri un kaitīgi – padomju laika celtniecība

Padomju laika mantojums

Pēdējos gados par īpaši aktuālu tēmu kļuvis padomju laikā tapušais dzīvojamais fonds un tā ekspluatācijas termiņi (pareizāk sakot - vidējais kalpošanas ilgums). Īpaši sāpīga tēma ir sērijveida daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkas, jo dažām sērijām tuvojas vai jau pienākušas paredzētā ekspluatācijas termiņa beigas.

Lielu satraukumu iedzīvotājos izraisījušas runas, ka konkrētās ēkas kļūs neekspluatējamas vai pat ar laiku varētu tikt nojauktas (kā Maskavā). Pēc Ekonomikas ministrijas iniciatīvas veiktās vairāku padomju laikā celto dzīvojamo ēku sēriju izpētes jāsecina, ka ēkas vēl stāv un ekspluatāciju var turpināt. Bet nepieciešami remonti, renovācija, siltināšana, dažādu defektu novēršana. Nojaukt vajadzētu tikai pāris balkonus. Bet, ja tēmu aplūko caur lupu, tad runa nav tikai par ēku ekspluatāciju kopumā, bet arī atsevišķu šo ēku daļu kvalitāti un ilgtermiņa ietekmi.

Runa ir par jumtiem, pagrabiem, ūdensvadu, apkuri, kanalizācijas caurulēm, siltumizolāciju un apmetumu. To izgatavošanā izmantotie materiāli arī zaudē izturību, nokalpojuši savu laiku. Kā izrādās, tad padomju laikā populārie celtniecības materiāli ne tikai sāk nolietoties, bet, iespējams, ilgstoši nodarījuši kaitējumu cilvēku veselībai. Protams, tie kategorizējami dažādi: vieni, pareizi izmantoti, ķīmiskas daļiņas izdala minimāli, turpretī citi varējuši atstāt neatgriezeniskas sekas veselībai, visbiežāk skarot respiratoro un endokrīno sistēmu.

Mūsdienās celtniecībā tie, kuri var atļauties, īpašu uzmanību pievērš celtniecības un apdares materiālu sastāvam, tā ietekmei uz veselību un vidi. Tiek meklēti apzīmējumi - dabisks, ekoloģisks, dabai draudzīgs, veselībai nekaitīgs u.tml.

Tomēr jāpatur prātā, ka pirms gadiem 50 minētie materiāli bija tam laikam vai nu modernākie, lētākie, vai pat vienīgie pieejamie. Tikt pie savas privātās dzīves telpas padomju laikā bija kas īpašs. Izvēle bija ierobežota, un visbiežāk ģimenes nevis izvēlējās, bet tām tika piešķirta dzīvesvieta. Visa padomju laika dzīvojamā fonda celtniecība balstījās uz ātrumu un lētumu, jo pēc kara steidzami bija nepieciešams radīt telpu, kurā dzīvot, īpaši tiem, kas strādāja lielajos uzņēmumos. Mikrorajoni, kooperatīvi un pat pilsētas tika uzceltas apkārt lielajām ražotnēm. Nereti tām, kas ražoja pašu strādnieku nākamajai dzīvesvietai paredzētos izejmateriālus.

Daudzas padomju laikā būvētās ēkas, piemēram, t.s. hruščovkas, tika celtas kā lēts pagaidu variants, taču tiek ekspluatētas joprojām. Lētie silikāta ķieģeļi izrādījušies neparedzēti izturīgi. Un, lai gan daudzi jau tolaik bija dzirdējuši, ka, piemēram, jumta šīferim vai cauruļu termoizolācijai izmantotais azbests, konkrētāk – azbestcements ir kaitīgs veselībai, tas bija maciņam draudzīgs, patiešām veica savu funkciju un tika izmantots ne tikai PSRS, bet arī Rietumos (lai gan ASV azbests atzīts par kaitīgu veselībai jau 1932. gadā, bet tāpat tiek izmantots).

Šo saliekamo māju, sauktu arī par padomju celtniecības brīnumu, pamatā izmantotās kokskaidu plātnes bija apstrādātas ar formaldehīda sveķiem un vēl gadiem smakoja pēc ķīmiskiem izgarojumiem. Nemaz nerunājot par to, ka Līvānu mājas sākotnēji tika apsildītas ar šķidrā degvielas katla palīdzību, kuru darbināja ar mazutu. Minētie katli nereti kļuva par ugunsgrēku cēloni. Bet bija jādzīvo ar to, kas bija piedāvājumā, un savs ir savs. Neviens jau nedomāja, kādas sekas veselībā parādīsies pēc gadiem 20. Un tāpat kā mūsdienās, arī tolaik galveno lomu izvēlē spēlēja finansiālās iespējas.

Ražots Latvijā

Lai gan aprakstītais vairāk fokusējas uz tiem, kas dzīvo padomju laikā celtajās dzīvojamajās ēkās, uzmanība būtu jāvērš uz to, ka paliekošs kaitējums veselībai, runājot par celtniecībā izmantotajiem materiāliem, nodarīts tiem, kas tos ražoja un ar tiem strādāja ikdienā. Latvija padomju laikā varēja lepoties, ka ēkas gandrīz pilnībā tapa no celtniecības materiāliem, kas ražoti tepat. Brocēnu cementa un šīfera kombināts un Rīgas cementa rūpnīca ražoja azbestcementa izstrādājumus (viļņoto šīferi, apmetuma plāksnes, kanalizācijas un ūdensvada cauruļu izolējamo materiālu, flīzes un pat azbesta papīru) un ne tikai. Pēc otrā pasaules kara PSRS kļuva par vadošo azbestcementa izstrādājumu ražotāju pasaulē. Arī azbesta ieguves ziņā PSRS bija augšgalā. Latvijā azbestu pamatā importēja no Urāliem un Kazahijas.

Ar azbesta ražošanu ikdienā Latvijā padomju laikā strādāja simtiem cilvēku, bet tāda strikta darba drošība kā mūsdienās, tolaik vēl nepastāvēja.

Strādnieks gāja mājās un līdzi aiznesa azbesta šķiedras, kuras apkārtējā vidē nesadalās un vēl ilgi var palikt uz virsmām, potenciāli saindējot arī ģimenes locekļus.

Bolderājā ražoja kokskaidu plātnes celtniecībai un mēbelēm, tās tika apsmidzinātas ar formaldehīda sveķiem. Formaldehīda izgarojumi varēja nākt ne tikai no koka izstrādājumiem, bet arī audumiem, izolācijas materiāliem, līmes, minerālvates, paklājiem, krāsām, apdares materiāliem un pat kosmētikas līdzekļiem (jā, savulaik arī azbestu varēja atrast kosmētikā). Jāsaka gan, ka formaldehīds joprojām tiek izmantots, bet vismaz ir apzināta tā ietekme uz veselību. Formaldehīds ir klasificēts kā 3. klases kancerogēnā viela.

Tiešā saskarē formaldehīds var izraisīt elpceļu un acu gļotādas kairinājumu, alerģisku reakciju. Tas var ietekmēt koncentrēšanās spējas, miegu, izraisīt galvassāpes un atmiņas traucējumus. Formaldehīda pusizvadīšanas laiks no skaidu platēm ir apmēram 3 gadi, līdz ar to padomju laikā ražotās mēbeles un celtniecības materiāli formaldehīda izgarojumus vairs neizdala, bet uzreiz pēc ražošanas nonākot jaunā mājoklī – ietekme uz veselību bija garantēta.

Latvijā minerālvati (stikla un akmens) siltināšanā sāka lietot apmēram no 1967. gada. To ražoja tepat Kalnciema būvmateriālu kombinātā. Minerālvate, kas, pareizi ieklāta, nerada īpaši lielu kaitējumu veselībai, bet ražošanas procesā un iebūvēta nekvalitatīvi, apdraud elpceļus, varēja izraisīt kairinājumu un alerģisku reakciju. Varbūt esi ar to saskāries un atceries trako niezi?

Padomju laikā izmantotās minerālvates lielākais mīnuss tomēr bija tās kvalitāte. Mūsdienās veiktās Līvānu māju pārbūves liecina, ka izmantotā vate visbiežāk ir sakritusies un nenodrošina nekādu siltumizolāciju.

Liepājas linoleja rūpnīcā kopš 19. gadsimta tika ražots augstas kvalitātes linolejs. Padomju laikā šī rūpnīca ražoja alkīdlinoleju (gliftāla linolejs), polivinilhlorīda (PVC) linoleju un linkrustu jeb marmoleumu, kurus eksportēja uz visu PSRS. Lai gan linkrusts bija ekoloģisks materiāls, populārāks bija lētais PVC linolejs, kā arī alkīdlinolejs. Tāpat kā padomju laikā populārās vinila tapetes, arī PVC linolejs nebija elpojošs.

Pa ceļam uz Bolderāju atrodas 19. gs. izveidotā krāsu fabrika, kura padomju laikā nonāca PSRS Ķīmiskās rūpniecības ministrijas pakļautībā un tika pārdēvēta par Rīgas laku un krāsu rūpnīcu. Tajā tika ražoti minerālie un organiskie pigmenti, krāsvielas, sausās līmes krāsas alkīdemaljas, gruntis lauksaimniecības mašīnām un aparātiem, poliēsteru un uralkīdu emaljas, elektroforēzes grunts autorūpnīcām, alkīdlakas un poliēsteru lakas, sausais cinka baltums, neapaugošas emaljas kuģu būves un remonta rūpnīcām. Atkal varam lepoties, ka Latvijā atradās viens no tolaik vadošajiem uzņēmumiem savā nozarē.

Vai arī otra galējība – ar krāsām, kas bija gaisu necaurlaidīgas, apstrādāja kokskaidu plātņu sienas, lai no tām dzīvojamajā telpā nenonāktu formaldehīda izgarojumi.

Tomēr mūs mierina Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Tehnisko zinātņu doktors, RTU Būvmateriālu laboratorijas vadītājs Valdis Zvejnieks:

Azbests un putuplasts

Formaldehīds pakāpeniski mazās devās izgarojis, bet tapetes, grīdas segumi un krāsas gandrīz visur līdz mūsdienām nomainītas pret jaunākiem, moderniem segumiem, taču daļas, kuras nav tik vienkārši nomaināmas, joprojām raisa bažas. Joprojām redzami azbesta šīfera jumti, azbestcementa sienu plāksnes vai apmetums, azbestcements kā siltumtīkla izolācijas materiāls, azbestcementa caurules ventilācijai un komunikācijām padomju laikā celtajās dzīvojamajās ēkās arī nav pilnībā likvidētas. Kaitīgā viela joprojām ir atrodama atkritumu šahtās un cauruļvadu siltumizolācijā, kas apstrādātas ar azbestcementu.

Ja tas ir kārtīgi ieskauts betonā, tad izgarojumi ir minimāli, jo, piemēram, dzelzsbetons neelpo, bet, ja šādā sienā ir plaisas, tad gāze izkļūst ārā, iespējams dzīvojamajā telpā. Bet putuplasts bija ļoti lēts un viegls. Daudz lētāks par minerālvati.

Pēc Valda Zvejnieka teiktā, nav jāceļ panika. Vismaz ne par azbestu:

Daudz kritiskāks tehnisko zinātņu doktors ir par putuplastu:

Viņš arī norāda, ka indīgo gāzu dēļ būtu jāizbeidz siltināt ēku ārsienas ar putuplastu, bet jau nosiltinātās jādemontē un jānosiltina no jauna ar, piemēram, puscieto akmens vati.

Tātad, kamēr azbesta izstrādājumus neaiztiek un tie netiek deformēti, varam nesatraukties. Azbests ir bīstams tā ieguves, būvizstrādājumu izgatavošanas brīdī, jo gaisā paceļas škiedrveida putekļi, un tā apstrādes, likvidācijas laikā. Azbesta šīferi, caurules zāģē mehāniski, lai gaisā nonāktu pēc iespējas mazāk putekļu, kuri ir ne tikai ieelpojami, bet organismā nonāk arī caur ādu.

Visbiežāk šīs veselības problēmas parādās pēc 15-20 gadiem pēc kontakta ar azbestu. Kā liecina Valsts darba inspekcijas izplatītā materiāla "Darba apstākļi un riski Latvijā 2017-2018" tematiskais pielikums "Azbests", tad, ņemot vērā pieņēmumu (vadoties pēc ražotnes Brocēnos), ka intensīvākā azbesta izmantošana Latvijā bijusi posmā no 1971. līdz 1993. gadam, tika prognozēts, ka azbesta izraisīto slimību skaits Latvijā būs augsts vismaz līdz 2020. gadam. Pēc Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Aroda un radiācijas medicīnas centra sniegtās informācijas, no 2013. līdz 2016. gadam Latvijā nav atklāts neviens azbestozes vai mezoteliomas arodslimības gadījums. Tālākā saslimstība ar azbesta izraisītām slimībām varētu būt atkarīga no tā, kā tiks ievērotas darba aizsardzības prasības, veicot azbesta saturošo materiālu demontāžu, kas šobrīd ir aktuālākā ar azbestu saistītā problēma Latvijā.

Padomju laikā būvēto dzīvojamo ēku renovācija un siltināšana ir īpaši aktuāla un tāda būs vēl vismaz pāris gadus, jo šo ēku siltināšana ir daļa no zaļā kursa. Tas nozīmē, ka tuvāko gadu laikā tupināsies šīfera jumtu nomaiņa, tehnisko šahtu renovēšana u.tml. darbi. Ka azbestcementa izstrādājumus nomaina jaunās paaudzes materiāli, liecina a/s Bao pārdošanas direktora Normunda Reinika teiktais: „Nodoto azbestu saturošo atkritumu apjoms pa gadiem pieaug. Jo iedzīvotāji aizvien mazāk izmanto azbesta šīferi atkārtoti, kā arī kontrolējošo iestāžu (būvvalžu, Valsts vides dienesta) prasības tiek definētas konkrētāk un pārbaudes tiek veiktas skrupulozāk. AS Bao pārsvarā tiek nodots azbestu saturošs šīferis (jumta segums), kā arī azbestu saturošs cauruļu izolējamais materiāls - realizējot renovācijas projektus, tas tiek noņemts no siltumtrašu caurulēm, kur tika izmantots siltumizolācijai, kā arī tiek mainītas azbestu saturošās kanalizācijas un komunikāciju caurules.” Vaicājām, kas vēl no padomju laikā izmantotajiem populārajiem celtniecības materiāliem tiek nodots AS Bao. Atbilde bija - stikla vate, ruberoīds un smagos metālus saturošās krāsas, bet nebūtiskos daudzumos.

Iedzīvotāji kļūst apzinīgāki

Kas notiek, kad daudzdzīvokļu ēkas iedzīvotāji ir vienojušies par pilošā šīfera jumta nomaiņu, tehniskās šahtas, cauruļu renovēšanu vai vecajai Līvānu mājai jāmaina jumts, jālikvidē biezās azbestcementa apmetuma plātnes? Azbests skaitās bīstamie atkritumi, un tā likvidēšana ir atrunāta MK noteikumos Nr. 852 “Darba aizsardzības prasības darbā ar azbestu”, kas nosaka darba aizsardzības prasības, veicot dažādus darbus ar azbestu, azbestu saturošu materiāli apstrādi, demontāžu, transportēšanu, glabāšanu, azbestu saturošu materiālu atkritumu apsaimniekošanu un darbu ar azbestu saturošiem materiāliem. Ja darbā nāksies saskarties ar azbestu, tas obligāti ir jāreģistrē Valsts darba inspekcijā (no 2001. – 2017. gadam saņemti 268 iesniegumi par plānotajiem azbestu saturošo materiālu demontāžas darbiem).

„Izpratne par azbesta kaitīgumu sabiedrībā pieaug. Tomēr jāņem vērā, ka liela daļa cilvēku ir dzīvojuši un turpina dzīvot mājās ar šīfera jumtiem un tiešā veidā neizjūt tā ietekmi uz veselību, tādēļ par azbesta putekļu ietekmi uz cilvēka veselību neinteresējas. Mainoties paaudzēm, Latvijas sabiedrībā pieaug arī izpratne par dažādu agrāk izmantotu vielu un materiālu kaitīgumu cilvēka veselībai. Kopumā sabiedrība kļūst atbildīgāka un zinošāka par sadzīves atkritumiem un ikdienā radītajiem bīstamajiem atkritumiem. Tāpat pieaug arī šķiroto atkritumu daudzums. To veicina informatīvās kampaņas medijos, lielveikalos un reklāmas stendi pilsētvidē,” atklāj Normunds Reiniks.

Lai gan azbesta atkritumu pārstrādes cena nav maza (280,00 eur par maisu vai paleti, vai 400,00 eur/tonnā, neieskaitot PVN) un tā nodošanas process ir sarežģīts (ar to var iepazīties a/s Bao mājas lapā), jāatceras, ka šī ir viena no izejvielām, kas var atstāt nopietnu ietekmi ne tikai uz mūsu, bet arī nākamo paaudžu veselību. Un jā, visdrīzāk pēc gadiem 50 tiks atklāts, ka arī mūsdienās izmantotie celtniecības, un ne tikai, materiāli ir kaitīgi kaut kam, mums ir jāiet pareizais ceļš, kad uzzinām, kāds tas ir, jo tas var izglābt kāda dzīvību, paildzināt dzīvi. Neviens no mums nevar pateikt, cik daudz vecvecāku un vecāku ir atstājuši mūs pārāk ātri formaldehīda izgarojumu vai azbesta putekļu dēļ.

Raksts tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu