Lai arī katram vārdam virsrakstā pilnībā piekrītu un konkrētā Krievijas politiķa nāvē tik tiešām nespēju saskatīt pilnīgi neko, par ko skumt, tomēr jāatzīst, ka tas, protams, bija mērķtiecīgi provokatīvs. Varētu pat teikt, ka tā gluži vienkārši ir reakcija uz kādu komentāru par šo tēmu, ko izlasīju nākamajā rītā pēc garstāvokli uzlabojošā notikuma.

Proti, žurnālists Frederiks Ozols savā twitter profilā ierakstīja: “Nekad neesmu varējis saprast cilvēkus, kas par svešu nāvi saka “nosprādzis”, “beidzot”, “sen bija laiks”, “urrā!”. Pašam par sevi – jā, var runāt, kā vien vēlas, bet par otra nāvi – vienalga, vai tas ir Žirinovskis vai vienalga kas, – vismaz ar minimālu cilvēka cieņu vai paklusēt.”

Man nav īsti skaidrs, vai ir kaut kāds slikto darbu kopums, pēc kura sastrādāšanas par cilvēka nāvi drīkst priecāties, vai arī nāvē automātisku cieņu nopelna jebkura līmeņa izdzimtenis. Piemēram, cilvēku miljonus iznīcinājuši diktatori vai desmitiem cilvēkus sadistiski nogalinājuši sērijveida slepkavas. Vai nomirstot viņi ir pelnījuši empātiju un cieņu?

Tā sakot: “Mūžībā devies Josifs Staļins – spilgts, talantīgs politiķis un vizionārs. Par gādīgā tēva nāvi skumst bērni. Lai vieglas smiltis.”

Komentāri (9)
CopyLinkedIn Draugiem X