Kā radies mīts par vienradžiem?

Vienradzim līdzīgu radījumu tēli eksistējuši jau Indas ielejas civilizācijas laikā (aptuveni no 3300. līdz 1300. gadam pirms mūsu ēras) Āzijas dienvidos, mūsdienu Pakistānas, Afganistānas un Indijas teritorijā. Tā laika zīmējumos redzams tāds kā zirgs ar ragu pierē, tiesa, pētnieki uzskata, ka tie ir vienkārši pārprasti tagad izmirušu savvaļas vēršu atainojumi, vēstīts izdevumā “Live Science”.

Senās Ķīnas rakstītajos avotos no 2700. gadiem pirms mūsu ēras arī figurē Āzijas vienradzis. Tas attēlots kā dažādu dzīvnieku kombinācija, proti, tam ir brieža ķermenis, vērša aste, daudzkrāsaina pūķa spalva un miesaskrāsas rags vai vairāki ragi. Parasti Āzijas, tāpat kā Eiropas vienradži tiek aprakstīti kā izvairīgi un vientuļi radījumi.

Rietumu literatūrā pirmās ziņas par vienradžiem atrodamas jau 4. gadsimtā pirms mūsu ēras, kad to aprakstījis grieķu ārsts un vēsturnieks Ktēsijs. Stāstos par Indiju viņš pieminējis zirga izmēra savvaļas ēzeļus, kuriem ir balts ķermenis, zilas acis, sarkana galva un aptuveni pusmetru garš daudzkrāsains rags.

Pārpratumi tekstu tulkojumos vienradžus no dažādu dzīvnieku daļu sajaukuma padarījuši par majestātisku, baltu radījumu ar vienu ragu pierē. 3. gadsimtā pirms mūsu ēras senie pētnieki no senebreju valodas uz sengrieķu valodu tulkoja Bībeli un senebreju valodas vārdu “re'em”, kas, visticamāk, nozīmēja “sumbrs”, iztulkoja kā “monokeros” jeb “vienradzis”, kā parasti dēvēja degunradžus. Vēlāk latīņu valodā šis apzīmējums kļuva par “unicornus”. Vienradzis beigu beigās kļuva par biblisku dzīvnieku, kas saistīts ar Jēzu Kristu un šķīstību.

Itāļu ceļotājs Marko Polo pirmais atklāja, ka stāsti par vienradžiem gluži neatbilst realitātei. Savos ceļojumos pa Āziju viņš aprakstīja radījumu, kuru uzskatīja par vienradzi. Viņš rakstīja, ka tam ir liels, melns rags un ziloņa kājas. Visticamāk, viņš bija novērojis degunradzi.

Viduslaikos Eiropas tirgos parādījās narvaļa ilkņi, kas tika pārdoti kā vienradža ragi. Pirms tam eiropiešiem nebija noteikta apraksta par to, kā izskatījās vienradža rags.

2004. gada pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā “European Journal of Archaeology”, minēts, ka līdz viduslaikiem narvaļi Eiropā bija maz pazīstami dzīvnieki.

“Vienradži ir labi zināmi viduslaiku mākslā un literatūrā – īpaši 14. un 15. gadsimtā. Lai arī narvaļi jau bija pazīstami, daudzi cilvēki par tiem nebija dzirdējuši, tāpēc narvaļa ilkņi nostiprināja stāstus par mītiskajiem vienradžiem,” rakstīts pētījumā.

Ticība vienradžiem Eiropā pastāvēja līdz 18. gadsimtam, kad lēnām noplaka, jo neviens nespēja atrast īstu dzīvnieku, kas atbilstu vienradža aprakstam.