Kāpēc suņi un citi dzīvnieki laiza savas brūces?

Atbilde varētu slēpties laizīšanas nomierinošajā procesā un siekalu sastāvā esošajās dziedējošajās vielās. Brūču laizīšana ir instinktīva reakcija, kas radusies evolūcijas un dabiskās atlases ceļā. Tā palīdz nomierināties, mazina sāpes un pat palīdz brūcei ātrāk sadzīt. Tiesa, mūsdienās, kad ir pieejami daudz labāki medikamenti par paša, teiksim, suņa siekalām, brūču laizīšana kļuvusi nevajadzīga un dažos gadījumos pat kaitīga.

Dzīvniekiem nav īkšķu un medikamentu. Laizīšana ir labākais, ko viņi var darīt ievainojuma gadījumā. Laizot savu brūci, dzīvnieks to iztīra, kā arī mazina sāpes. Tas ir līdzīgi kā cilvēks, kurš berzē galvu, kad to nejauši kaut kur atsitis, vai purina pie plīts apdedzinātu roku.

Suņiem savu brūču laizīšana ir instinkts, kas sakņojas viņu senčos – vilkos.

“Guvuši savainojumu, viņi instinktīvi sāk to laizīt – saglabāt tīru, nomazgāt zemi un netīrumus,” izdevumam “Live Science” teica veterinārārsts Bendžamins Hārts.

Zināms arī, ka daudzu dzīvnieku siekalās, to skaitā cilvēka, ir vielas ar antibakteriālām un nervu augšanu rosinošām īpašībām, kas var palīdzēt brūcei ātrāk sadzīt.

Piemēram, suņu siekalas ir efektīvas pret suņu streptokoku “streptococcus canis” un zarnu nūjiņām, rakstīts pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā “Physiology & Behavior”. Savukārt kādā citā pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā “PLOS One”, suņu siekalās atklāti vairāki imūnsistēmas šūnu augšanas proteīni.

Tiesa, modernās medicīnas laikā brūču laizīšana var dzīvniekam vairāk kaitēt nekā palīdzēt. Tieši tāpēc kaķi un suņi no veterinārārsta apmeklējuma bieži atgriežas ar platu plastmasas apkakli, kas neļauj dzīvniekam piekļūt savām brūcēm. Ķirurģisko brūču laizīšana var beigties ar šuves atvēršanos, kā arī neļaut brūcei veiksmīgi sadzīt.