Bataanas Nāves maršs bija Japānas impērijas armijas pastrādātā zvērība pret sabiedroto karagūstekņiem no 1942. gada 9. līdz 15. aprīlim Filipīnās. Pēc Japānas iebrukuma Filipīnās un dienu pēc uzbrukuma Pērlhārborai 1941. gada 8. decembrī amerikāņu un filipīniešu pretošanās spēki Bataanas pussalā piedalījās trīs mēnešus garā kaujā, līdz aprīļa pirmajā nedēļā padevās. Pēc tam teju 80 tūkstoši karagūstekņu bija spiesti kājām maršēt no Bataanas pussalas uz aptuveni 100 kilometrus attālajām nometnēm. Aplēsts, ka Bataanas Nāves maršā un pēc tā bojā gāja vismaz 20 tūkstoši karagūstekņu.

Japānas militāristi ievēroja tā saucamo samuraju bušido likumu, kad padošanās ir apkaunojums, cienījamāka ir nāve. Katrs, kurš padevās, bija gļēvulis, kas nav pelnījis cilvēcīgu attieksmi. Tieši tāpēc bija attaisnojums pret marša dalībniekiem izturēties kā pret bezvērtīgām būtnēm.

“Par Nāves maršu to sauca viņu nogalināšanas paņēmienu dēļ. Ja tu pārstāji iet, tu miri. Ja tev vajadzēja nokārtoties, tu miri. Ja tu saslimi ar malāriju, tu miri. Nebija svarīgi, kas tas bija. Vai nu viņi nogrieza tev galvu, nošāva, vai nodūra tevi. Ja tu nokriti, tu miri,” stāstīja Bataanas Nāves maršā izdzīvojušais kareivis Lesters Tenijs.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X