Neveiksmīgi SOS signāli, aisbergs un laivu trūkums. Ko par drošību iemācīja kuģa “Titāniks” katastrofa?

Viens no bēdīgi slavenajiem iemesliem, kādēļ uz “Titānika” klāja gāja bojā tik daudz cilvēku, bija tas, ka gluži vienkārši visiem nepietika vietu glābšanas laivās.

No 2200 cilvēkiem izglābās tikai 705, “Titānika” kapacitāte glābšanas laivu nodrošināšanai bija daudz lielāka.

Uz klāja varēja satilpināt 64 laivas, kamēr realitātē to bija vien 20, uzņemot vismaz 1178 cilvēkus.

Par spīti šim trūkumam, tolaik laivu skaitam bija jāatbilst kuģa svaram, nevis cilvēku skaitam, tātad minimālā prasība bija 16 laivas.

Uzreiz pēc “Titānika” nogrimšanas netika organizētas pietiekami kvalitatīvas pārrunas, taču 1914. gadā tika ieviesta obligāta prasība – nodrošināt glābšanas laivas atbilstoši uz klāja esošo cilvēku skaitam.

Otrs būtiskais “Titānika” trūkums – radio sakaru uzturēšana 24 stundas diennaktī, savukārt 1912. gadā tāds signāls kā SOS tika izmantots salīdzinoši reti un tieši tikpat reti tika arī atpazīts.

Tieši tāpat “Titānika” raidītais palīdzības signāls bija dzirdams nepilnīgi un nekvalitatīvi, vienīgi Ņūfaundlendas telegrāfa stacijā, ar fona trokšņiem no radio amatieriem ASV austrumu krastā un telegrammu sūtīšanas trokšņiem uz “Titāniku”, kas vēl vairāk “saduļķoja” signālu.

Tieši tādēļ radio operators no pavisam tuvu esošā kuģa “SS Californian”, kurš potenciāli spētu palīdzēt, ap traģēdijas laiku jau bija devies pie miera.

1912. gadā tika oficiāli noteikts SOS koda mērķis, kā arī ar likumu nostiprināta prasība radio operatoram uz katra kuģa būt pieejamam 24 stundas diennaktī.

Tāpat arī pēc “Titānika” bojāejas tika dibināta starptautiska organizācija, kuras mērķis bija noteikt bīstamu aisbergu lokācijas Atlantijas okeāna ziemeļu daļā.

Šāda vienība darbojas vēl mūsdienās, reģistrējot ap 1000 aisbergiem ik gadu. Līdz šim dzīvību kuģa sadursmē ar aisbergu nav zaudējis neviens pasažieris.