"Ir jāsaceļ ažiotāža, lai medicīnas sabiedrība atmostos," saka traumatologs ortopēds un mikroķirurgs Mārtiņš Malzubris. Kopā ar mikroķirurgu Olafu Libermani viņš kopš 2014.gada, kad sākās Donbasa karš, runā par to, ka mūsu mediķiem jāiemācās ārstēt kara traumas, bet medicīnas sistēmai darboties kara apstākļos. Šobrīd viņš runā skaļāk, jo pēdējie divi mēneši visai pasaulei rāda, ka neiespējamais ir iespējams un mums kaimiņos atrodas agresorvalsts.

"Nevar uz Ukrainu aizbraukt simts mikroķirurgi un atrisināt karā ievainoto problēmas, bet mēs varam doties uz turieni un mācīties, kā plānot un organizēt medicīnisko palīdzību, kurai jābūt izkliedētai, pieejamai vairākās vietās," saka Mārtiņš Malzurbis - viens no diviem ārstiem, kas devās uz Ukrainu, lai operētu ievainotos. "Iztēlosimies, ja militāra konflikta gadījumā pie mums būtu viens centrs, kurā sniedz šādu palīdzību, un blakus tam nokristu raķete... Darbs apstātos.

Valsts īpatnību dēļ Ukrainā daļa mikroķirurgu, kas iziet apmācības, tūlīt pat aiziet privātajā sfērā un nodarbojas ar estētisko ķirurģiju. Tas saistīts ar iespēju nopelnīt. Viss beidzas ar to, ka praktizējošu mikroķirurgu, kas palīdz ārkārtas situācijās, valstī ir ļoti maz."

Vai Latvijā nav identiska situācija?

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X