Artūrs Ķirps: Ar 100 km/h ietriecos traktorā. Es nomiru un piedzimu

"Mans dzīves izpētes sektors vienmēr ir bijis - kāpēc, kāpēc lietas notiek tā, kā tās notiek? Studējot medicīnu, fizioterapiju, radās vairāk jautājumu nekā atbilžu. Tālāk mans ceļš veda uz Krieviju, kur studēju visceriālo orgānu terapiju, kas ir par cilvēku veselumā. Par veselību, kas ir liela, plaša dabas sistēma. Nevainojama sistēma. Un manas zināšanas ātri vien man bija nepieciešamas pašam...

Tas bija 2017. gads. Pilns plānotājs ar pierakstu. Skrējiens, steiga - tik daudz kas jāizdara.  Tik daudz kas apsolīts un jāpaspēj. Es devos uz Alūksni pie vecākiem, bagāžniekā bija līdakas no veiksmīga loma. Garkalnē traktors, pļaujot zāli, apbrauca stabiņu, kas atdala ātro joslu no zaļās zonas, un ievilka izkapti uz ceļa.

Un es ar 100 km/h ietriecos traktorā. Samaņu nezaudēju. Šoks. Tad nāk sāpes. Ieslēdzās medicīniskais prāts - motors uz kājām. Kreisā roka, mans instruments, karājas ādā. Arteriālās asinis. Es vienmēr šajā dzīvē esmu uzskatījis sevi par veiksmīgu...

"Sākās cīņa. Nu nē, Artūr, ne šodien. Plāni, un tad ir lūziens, jo diezgan stulbi nepieņemt reālo situāciju. Es pieņēmu, un ienāca prātā doma - piezvanīt mammai, lai pateiktu, ka mīlu viņu. Te satiekas divas nāves - divi punkti, no kuriem neviens nav svarīgs.

Svarīgs ir tas, kas ir pa vidu. Ja es tajā dienā būtu nomiris - es būtu zaudētājs. Manas acis nemirdzēja un bija pat nožēla.

Tad pienāca pie manis divi cilvēki, un fokuss ir atpakaļ. Viņi izvilka mani ārā, nomenedžēja roku, ūdeni. Dzirdot avārijas signālu, es jutu, ka es dziestu. Dziest, dziest, dziest... Vēl sēžot mašīnā, bija mīlestības sajūta pārņēmusi, siltums, visas sāpes atkāpās... Un tad atkal atgriežas šaubas, sāpes, es atveru acis un esmu Gaiļezera slimnīcā. 

Ķirurgs saka, ka varbūt es savu roku vairs nekustināšu. Bet es domāju, ja man divi pirksti kustas, tu melo! Es tiku pie jauna ķirurga, kurš teica - darām, mēģinām. Tas bija viss, ko man vajadzēja dzirdēt. Es viņu saucu par arhitektu."

"Attiecības ar sevi. Kāpēc es tajā dienā negribēju šķirstīt albumu un teikt - labais, šodien! Arvien biežāk pie manis atnāk cilvēki, kuri visu ir dzīvē sasnieguši - māja, bizness, karjera, insults, onkoloģija, un es saku: kā tev iet, kā tu jūties? Un asara spiežas acīs pieaugušam vīrietim. Es saku: tu melo. Kā ir? Atbilde - tukšums. 

Kā mēs pieredzam dzīvi, ļoti saistās ar mūsu izvēlēm. Izvēles rada mūsu uztveri. Uztvere rada sajūtas. Sajūtas rada atmiņas. Atmiņas ir bildes, bildes iet albumā.

Ir daudz skaistu bilžu, bet projektu "Artūrs", to daļu negribas šķirt vaļā...

Tajā brīdī arī izmainījās mana uztvere pret dzīvi pilnībā. Es biju pērtiķītis, kurš dzīvo cirkā, kurš domā, ka tā ir visa dzīve.

Viņam iedod cukuriņu, viņš ir priecīgs - izpilda triku. Viņš ir apmierināts, paklausīgs un domā, ka tas ir forši. Un varbūt ir. Kādam ir, bet katra bilde viena un tā pati. 

Es sapratu, ka manī tajā brīdī pamodās vilks, gladiators ar vairogu. Sievietēm tā ir Žanna d'Arka. šis aspekts ir katrā no mums. Ķermeņa kodā ielikts. Bez tā nebūtu noticis tas, ka es stāvu šeit. Iziet no mājas kā Žanna d'Arka, kā gladiators, bet atgriežoties top par mīlošu un gādīgu cilvēku. Skaisti!

Kad notiek dzīvē notikums - ir jāizvēlas, kā es no tā izeju. Ja raudi pēc 10 gadus sena, pazaudēta biznesa - šūnas atgriežas pagātnē un bioķīmija dzīvo pagātnē, ja mēs to turam klāt. 

Ķermenis ir mana lielākā vērtība un dāvana. Bez tā nekā.

Ķermenis ir dabas šūnu inteliģence, kura glabā ļoti daudz informācijas. Iedodiet viņam ūdeni, to, kas aug un kustas, miegu, un ķermenis būs laimīgs. Bet vai ķermenis nozīmē cilvēks? Nē. Cilvēciska forma nenozīmē, ka tas ir cilvēks.

Te (rāda uz sirds rajonu) cilvēcīgums, cilvēcība, draudzīgums, empātija, patiesums... Ar šo vietu es pieskaros dzīvei. Visur, kur esmu es, viss izmainās. Visur, kur esat jūs, - viss izmainās.

Sirds nedomā, sirds zina. Ja tagad būtu mana pēdējā dzīves diena - es smaidītu, jo esmu dzīvojis caur šejieni."

Vēl kāds lielisks novērojums: "Mans mērinstruments ir tāds - vai mirdz acis. Ja nemirdz, kāpēc? Tas ir ļoti ātri jārisina, ir kaut kas jādara, jo cilvēks nepieredz sevi. Mums nav iedzirkstījuma, entuziasma, imunitātes. Tuvāk dabai - mirdzošākas acis. Tuvāk dabai - mēs sākam sevi just!"

Vairāk emocionālo stāstu skaties video!

Foto: "Līdere 2021" 

Foto: "Līdere 2020"