“Paskat, kas pie tevis ir atbraucis ciemos!” - sirdi sildošākie vārdi bērnu paliatīvās aprūpes meitenēm

Mūsdienās sociālais darbs kļūst arvien daudzdimensionālāks un sociālās problēmas, ar kurām jāstrādā, kļūst daudzslāņainākas, tāpēc profesionāļiem jāizmanto arvien vairāk jaunu kompetenču.

Ilgtspējīga sociālā darba nozares attīstībā būtiska loma ir starpdisciplinaritātei. Bērnu paliatīvās aprūpes biedrībā sociālie darbinieki strādā starpdisciplinārā komandā kopā ar ārstiem, kapelāniem, medicīnas māsām, psihologiem.

Bērnu paliatīvās aprūpes komanda pacientu aprūpi nodrošina mājās, kas saskaņā ar holistiskās aprūpes modeli ir viens no būtiskākajiem paliatīvās aprūpes nodrošināšanas pamatprincipiem. Latvijā pirmā pilna sastāva bērnu paliatīvās aprūpes starpdisciplinārā komanda atrodas Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, kura sadarbojas ar Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības, Liepājas reģionālās slimnīcas paliatīvās aprūpes kabineta un biedrības “Dižvanagi” kolēģiem. Citās Latvijas pilsētās un reģionos dzīvojošo pacientu ģimenēm tiek nodrošinātas diennakts telefona konsultācijas un plānveida mājas vizītes.

Sociālā darba loma bērnu paliatīvajā aprūpē

Sociālie darbinieki sniedz profesionālu psihosociālu atbalstu ģimenei visu bērna slimības laiku, kā arī palīdz risināt ar reintegrāciju saistītos jautājumus pēc bērna nāves.

Darbā ar ģimenēm sociālie darbinieki skata katru ģimenes locekli un ģimeni vienotā veselumā

Darbā ar ģimenēm tiek ņemti vērā konkrēti faktori, kas veido ģimenes situāciju, piemēram, fiziskā vide, materiālā situācija, ģimenes iekšējo resursu, atbalsta personu esamība, psiholoģiskā labklājība un drošība, veselības sociālie faktori un sociālā atbalsta tīkli, kā arī kultūras, garīgā pieredze un izvēles. Sociālais darbs bieži ir vērsts uz ģimenes dinamiku un labklājību, ņemot vērā dabisko saikni starp vecākiem un viņu bērniem un to, ka ģimenes labklājība ir nesaraujami saistīta ar slimo bērnu. Ģimenes vēstures, vajadzību un mērķu izpratne palīdz komandai izveidot individuālo ģimenes aprūpes plānu. Sociālā darba novērtējums kļūst par svarīgu ārstēšanas plānošanas pamatelementu.

Vieni no galvenajiem uzdevumiem sociālajā darbā ir:

· Paliatīvās aprūpes pieejamības veicināšana

· Atbalsts krīžu, grūtību laikā

· Komforta un labklājības veicināšana ģimenēs

· Praktiskās un materiālās palīdzības pieejamības veicināšana, resursu piesaistīšana

· Informācijas nodrošināšana ģimenēm

· Sabiedrības iesaistes, informēšanas, izpratnes veicināšana

Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības sociālās darbinieces Kristīne Škutāne, Zane Davidāne un Guna Razgale par savu darbu un sajūtām, kas brīžam ir ļoti sakāpinātas. 

Kāds spilgtākais brīdis ir palicis atmiņā no sociālā darba paliatīvajā aprūpē?

Kristīne Škutāne: “Šis īstenībā ir ļoti āķīgs jautājums. No vienas puses liekas, kas tur ko neatbildēt, bet no otras puses... es teiktu, ka sociālajam darbam ir daudzas šķautnes, it īpaši paliatīvajā dienestā strādājot. Ir klasiskās lietas, "likumi, pabalsti, pakalpojumi, noteikumi un kārtība", un tad ir "cilvēcīgā" daļa. Un, domājot par to, kas paliek manā atmiņā, tad tās visas ir tādas mazas mīļas ikdienas ainiņas. Ļoti daudz jauku atmiņu ir no mājas vizītēm, sākot ar dažādām amizantām situācijām ceļā, waze "īsākajiem" ceļiem. Mājas vizītes vispār ir atsevišķa darba daļa, jo pirmajā reizē tu nekad nezini, kur nokļūsi, kā tiksi sagaidīts, kā viss notiks. Tās ir tādas ļoti īpašas vizītes, jo ģimene tevi uzņem, ielaiž savā mājā, savā privātajā telpā, tās ir cita dziļuma un citu emociju sarunas, tas veido citādākas attiecības un citu uzticēšanos.

Man ir saglabāti dažādi mīļi sīkumi, ko bērni paši vai māsas/brāļi ir man sarūpējuši, tie ir zīmējumi, kartiņas.

Reiz, kāda pacienta mazais brālis man uzdāvināja puzlīti, jo viņš atcerējās, kā mēs likām puzles, kamēr mamma ar brāli bija ārsta konsultācijā. Psihosociālais darbs paliatīvajā aprūpē jau tomēr ir par sajūtām un attiecībām, ko mēs veidojam, un kā šīs attiecības un uzticība palīdz ģimenei ceļā.”

Zane Davidāne: “Ļoti grūti izcelt kādu spilgtāko brīdi, jo jāatzīst, ka visa līdzšinējā darba pieredze paliatīvajā dienestā ir bijusi gana raiba un izaicinājumiem pilna, iespējams, tieši tāpēc man vienmēr šķiet, ka pavisam nesen esmu sākusi strādāt paliatīvajā dienestā par sociālo darbinieci, bet šajā raibajā un izaicinājumu pilnajā darba virpulī nemanot ir paskrējuši jau vairāk nekā četri gadi.”

Ko, tavuprāt, sabiedrība var mācīties no šīm paliatīvās aprūpes ģimenēm, ko tās vēsta?

Zane Davidāne: “Ģimenes kodola būtību, kur ģimene un tuvinieki ir blakus un atbalsta grūtos brīžos, tie tiek atbalstīti un stiprināti, un neviens nenovēršas brīžos, kad tas visvairāk ir vajadzīgs.”

Guna Razgale: “Mīlestību!

Beznosacījuma mīlestību, negaidot un neprasot atpakaļ nekādu atdevi. Spēju priecāties par katru sasniegto solīti bērna attīstībā. Tāpat arī nenogurstošu cīņassparu.

Tas ir apbrīnojami, ko mūsu vecāki var panākt savu bērnu labā ar savu neatlaidību un tiekšanos uz taisnīgumu.”

Kas tev dod duku darīt šo darbu?

Kristīne Škutāne: “Apziņa, ka tam visam ir jēga; ja arī tu to neredzi šodien un tagad, būs brīdis, kad redzēsi - tam, ko tu darīji, no sākta gala bija nozīme.”

Guna Razgale: “...Paskat, kas pie tevis ir atbraucis ciemos!...” - ir sirsniņu sildošākie vārdi, ar kuriem bieži vien tieku sagaidīta mājas vizīšu laikā. Šie it kā tik vienkāršie, bet tajā pašā laikā tik nozīmīgie vārdi dod man duku darīt šo darbu.”