Ekonomiskā pakāpeniskuma princips vēja enerģijas apguvē

Cenšoties atrisināt akūtās enerģētikas problēmas un apiet sabiedrības pretestību pret vēja parkiem apdzīvoto vietu tuvumā, skatāmies uz strauju atkrastes vēja parku izbūvi un Latvijas-Igaunijas kopīgo ELWIND projektu. Taču tas nebūs ne ātrs, ne lēts risinājums. Atkrastes vēja parku izbūve ir daudz ilgāka nekā sauszemes projektiem. Neskaitot pirms būvniecības nepieciešamos priekšizpētes un saskaņošanas procesus, vēja ģeneratorus uz sauszemes var izbūvēt vidēji 18 mēnešu laikā, bet atkrastes vēja parku būvniecība prasa vismaz piecus gadus. Turklāt šobrīd Latvijā nav nedz pietiekami sakārtots normatīvais regulējums, nedz arī pietiekošas pārvades tīkla jaudas atkrastes vēja parku apjomiem. Tas ir piemērots risinājums enerģētikas sistēmas stiprināšanai ilgtermiņā, taču akūtas problēmas tas neatrisinās, tādēļ jāskatās uz ekonomiskā pakāpeniskuma principu – aktuālākos risinājumus rodam sauszemes vēja parku izbūvē, jo tie atmaksāsies un spēs darboties ātrāk, bet ilgtermiņa mērķu sasniegšanai paralēli sākam strādāt pie dārgākām, taču energosistēmu stiprinošām tehnoloģijām jeb atkrastes vēja.

Elektroenerģijas ražošanas izmaksas sauszemes un atkrastes vēja parkos

Lai salīdzinātu dažādu elektroenerģijas ražošanas veidu izdevīgumu, izmanto izlīdzināto izmaksu rādītāju (LCOE - levelized cost of electricity). Tas parāda, kādas būtu elektrības cenas, izmantojot noteiktu enerģijas ieguves veidu, ņemot vērā visu projekta ciklu un izdevumus - gan izpētes un sagatavošanās, gan būvniecības, ražošanas un uzturēšanas izmaksas. Vienkāršojot, šis rādītājs parāda elektroenerģijas cenu, par kādu tā jāpārdod, lai atgūtu visu ražošanas sistēmā ieguldīto summu visā elektrostacijas dzīves ciklā. Aprēķini nav vienkārši, jo tiek veikti 10-30 gadu perspektīvā. Tiek ņemts vērā elektrostacijas izbūves ilgums, gadā nepieciešamās investīcijas ražošanai, fiksētās un mainīgās izmaksas elektrostacijas uzturēšanai, elektrostacijas dzīves ilgums un saražotās elektroenerģijas apmērs gadā. Aprēķinu sarežģītākā daļa ir diskonta likmes noteikšana (nākotnes naudas plūsmas pielīdzināšana tagadnes vērtībai), kur tiek ņemti vērā tādi aspekti kā vispārējā ekonomiskā situācija, alternatīvu investīciju iespēju atdeve, reālie un apzinātie riski u.c. faktori.

IRENA (Starptautiskās Atjaunojamās Enerģijas Aģentūra) dati liecina, ka sauszemes vēja enerģijas izlīdzinātās elektroenerģijas (LCOE) izmaksas 2020.gadā globāli bijušas viszemākās no visiem iespējamajiem elektroenerģijas ražošanas veidiem.[1] Arī vēja parku investori paļaujas tieši uz šiem datiem un LCOE aprēķinu. Izlīdzinātās elektroenerģijas izmaksas atkrastes vēja parkiem ir 0,084 USD/kWh jeb 8,4 centi par kilovatstundu, kas ir divas reizes augstākas nekā sauszemes vēja parkiem (0,039 USD/kWh jeb 3,9 centi par kilovatstundu).[2] Tas nozīmē, ka viena un tā paša elektroenerģijas apjoma saražošanai no atkrastes vēja nepieciešami divas reizes augstāki ieguldījumi. Svarīgi ņemt vērā, ka šo izmaksu aprēķins veikts pēc brīvā tirgus principiem, kas nozīmē, ka šādas izmaksas panākamas bez valsts finansējuma.

Kas sadārdzina elektroenerģijas ražošanu atkrastes vēja parkus?

Pirmkārt, atkrastes vēja parku izbūves priekšizpēte un ietekmes uz vidi novērtējumi ir daudz sarežģītāki nekā sauszemes vēja parkiem un aizņem vairāk laika. Rūpīgi jāizpēta jūras gultne un ietekmes novērtējumā ņem vērā ne vien dažādus vides aspektus, bet arī zvejniecības ietekmēšanu.

Otrkārt, vēja parkiem jūrā ir dārgākas infrastruktūras izmaksas. Jāparedz ostu infrastruktūras attīstība, izveidojot paplašinājumus kuģiem, kuri apkalpos vēja parku, un tehniskajiem darbiem, kas notiek sauszemē, pirms transportēšanas jūrā. Tāpat arī jāuzlabo ostām piegulošas teritorijas ceļu infrastruktūra, paredzot iespaidīga izmēra tehnoloģiju pārvadājumus un transporta piekļuvi krastam.

Atkrastes vēja parkos saražotās enerģijas nogādāšanai līdz sauszemei jāizbūvē zemūdens kabeļu sistēma, tāpat arī iespaidīgus infrastruktūras risinājumus prasa pieslēgumi elektroenerģijas pārvades sistēmai. Atkarībā no izbūvētā parka jaudas nepieciešams izbūvēt vairākas apakšstacijas. Saražotās elektroenerģijas transportēšana un pieslēgums pārvades sistēmai ir viens no būtiskākajiem atšķirīgo izmaksu veidotājiem, salīdzinot sauszemes un atkrastes vēja parkus.

Arī pašu ģeneratoru ražošanas izmaksas ir augstākas, jo tie ir lielāki nekā uz sauszemes, un ražojot jāņem vērā speciālie apstākļi – tiem jābūt noturīgiem pret sālsūdens ietekmi un krasākām temperatūras svārstībām daudz lielākā mērā nekā sauszemes ģeneratoriem. Tāpat arī elektrostaciju pamatu konstrukcijas atšķiras atkarībā no tā, kāda ir jūras gultne attiecīgajā parka izbūves vietā.

Gan vēja parku būvniecības, gan apkopes un labojumu gadījumos jāņem vērā, ka parki atrodas ūdenī, turklāt, jūrā, tādēļ jārēķinās ar ūdens plūsmām, viļņiem un skarbākiem laikapstākļiem, lai būvniecība un apkope vispār varētu notikt. Vēja parku sasniegšanai jūrā nepieciešami ūdens un gaisa transporti, tāpat arī būvniecībai nepieciešama specifiskāka tehnika.

Rezumējot, Latvijai ir augsts potenciāls nodrošināt savu iekšējo energopatēriņu no zaļiem resursiem, attīstot vēja enerģijas ieguvi gan sauszemes, gan jūras vēja parkos, taču attīstība jāveic apzināti, vadoties pēc ekonomiskā pakāpeniskuma principu. Vispirms jāizmanto iespējas, ko sniedz sauszemes vēja parku attīstīšana – tādējādi iegūstam tīru elektroenerģiju ātrāk, varam to teju uzreiz ievadīt pārvades tīklā un sasniegt vēlamo rezultātu – vairāk zaļas elektroenerģijas, vairāk pašu ražotās enerģijas un zemākas elektroenerģijas cenas. Un pēc tam izmantojam Latvijas atkrastes vēja potenciālu, kas var gan nostiprināt Latvijas enerģētikas sistēmas drošību, gan padarīt Latviju par ietekmīgu enerģijas eksportētājvalsti.