Miglāne par tēva pašnāvību: tas, ka es viņu atradu, - trieciens bija ļoti smags

Sākot par to runāt raidījuma studijā, Adriana jau ir tuvu asarām: "Tas man ir ļoti smags temats... Tas, ka es viņu atradu, - tas trieciens aizvien ir nenormāli smags. Vēl pat šodien, kaut pagājuši 12 gadi, es to atceros kā tagad. Man ļoti grūti aiziet uz mājām, kur tas notika..."

Pusgadu pēc tēva bērēm Adrianai sākās arī panikas lēkmes. "Bija Ziemassvētki, un man pēkšņi likās, ka man paliek slikti.

Man bija desmit gadiņi, un es domāju, ka es mirstu... Mamma saprata uzreiz, kas ar mani notiek. Man tas mirklis, kad atradām tēvu, ir kā īsfilma, sagriezta pa gabaliem, un tas man negāja ārā no galvas - visu laiku to atcerējos..."

Kad raidījuma vadītājas jautā, kāds bijis iemesls, jo it kā ģimene dzīvojusi laimīgi, Adriana uzmanību vērš uz mammas un tēta savstarpējām attiecībām, kas gājušas uz "šķiršanās fāzi". 

Adriana arī bijusi pēdējais cilvēks, ar kuru tēvs runājis. Adriana atceras, ka tobrīd tēvs stāvējis pie loga un teicis: "Meitiņ, tu tikai nepārdzīvo, tu vienmēr būsi man zelta gabaliņš."

Tēvs arī esot stāstījis mazajai Adrianai, ka viņš grasās sev darīt galu un "vēl domā, kā un kur to darīt", uz ko, loģiski, meitas reakcija bijusi: "Tēt, izbeidz tā runāt!"

Tā kā tēvs paralēli arī stipri dzēris, mazā Adriana nobijusies un devusies nakšņot uz omītes māju. Raidījumā dziedātāja arī atklāti izstāsta par drāmu nākamajā rītā, kad ģimene tēvu atradusi... "Mamma arī redzēja sapni, kurā tētis melnā uzvalkā iedod viņai rozi un aiziet. Viņa uzreiz saprata, ka kaut kas nav kārtībā.

Skrējām uz māju, bet bija viss. Atrāvu durvis vaļā, viņš gulēja pie durvīm. Es nesapratu, es domāju, ka viņš guļ... centos viņu pamodināt."  

"Šis notikums pilnībā izmainīja visu manu dzīvi. Gan finansiāli – no ļoti pārtikušas ģimenes mēs kļuvām par trūcīgu, gan arī psiholoģiski – mani sāka vajāt panikas lēkmes, psiholoģiskas problēmas. Par šo notikumu joprojām nespēju runāt mierīgi.”