Ģimenes ārste Zane Kreicberga atzina, ka nereti cilvēki uzskata, ka HIV vai AIDS viņus neskar, norādot, ka nekur nevarējuši to saķert. Tad sākas skaidrošanas process, norādot, ka nereti ir seksuālie kontakti, kuru laikā nav izmantoti prezervatīvi, ir orālais sekss, kurš neizslēdz inficēšanās varbūtību, kā arī skaistumkopšanas un medicīniskas procedūras, ja to laikā nav bijuši sterili instrumenti.
Arī biedrības "AGIHAS" pārstāve Māra Veselova norādīja, ka Latvijā pastāv aizspriedumi, cilvēki, mediķi dzīvo mūžīgās bailēs saslimt ar HIV, pieņemot, ka tas varētu pat no krāna tecēt. Viņa rosināja, ka iespējams, varētu aicināt cilvēkus nodot asinis asins donoru centrā, attiecīgi tur arī pārbaudot uz HIV un citām slimībām un tādējādi neradot psiholoģisko spiedienu.
Vienlaikus viņa uzsvēra, ka jauniešus skolās neizglīto par šādām tēmām, bet viņus arī neinteresē, jo ir eksāmeni, "tusiņi", savukārt lekcijas par prezervatīvu lietošanu izraisa vien skaļu ķiķināšanu.
Viņasprāt, problēma ir arī tajā, ka Latvijā daudz kas tiek izsludināts kampaņas formā, kur iepirkuma konkursā tiek izraudzīts kāds uzvarētājs, kurš attiecīgi vēlāk cenšas sazināties ar skolu vadībām, lai novadītu lekciju.
Līdzīgās domās bija arī Pavļuts, norādot, ka Latvijas sabiedrībā valda kauna izjūta, un nereti rodas sajūta, ka, piemēram, ģimenes ārsts apkārtējiem uzreiz izziņos par praksē esošo HIV pozitīvo cilvēku.
Savukārt Zvirbulis uzskata, ka visvienkāršāk būtu veikt testu reizi gadā kopā ar vispārējām analīzēm.