Faktomāts ⟩ Vai Putinam ir taisnība par Rurikoviču dinastijas slāvu izcelsmi?

Pilns citāts izskatās šādi:

Kad šī hipotēze pirmo reizi parādījās?

Šādi apgalvojumi nav nedz oriģināli, nedz jauni. Priekšstats, ka Ruriks nebija varjags (sengrieķu un senkrievu valodā dots nosaukums skandināvu vikingiem), kurš piedzima Skandināvijā, bet ir slāvu izcelsmes kņazs, parādījās jau 18. gadsimta pazīstamā ierēdņa Vasilija Tatiščeva darbā “Krievijas vēsture”.

Viņš rakstīja, ka Novgorodas vecākajam Gostomislam bija meita Umila, kura bija precējusies ar nezināmu varjagu. Umila, domājams, bija Rurika, kurš vēlāk tika aicināts valdīt Novgorodā, māte.

Tomēr Tatiščevs nebija profesionāls vēsturnieks. Viņa izteikumu pamatā ir noslēpumainā hronika, kuru viņš piedēvēja pirmajam Novgorodas bīskapam Joahimam. Šo it kā 10. gadsimta hroniku neviens nav redzējis, un faktiski tas bija Tatiščeva minējums. “Kopumā mums ir darīšana ar mītiem,” saka vēsturnieks, Eiropas Universitātes profesors Mihails Kroms.

Turklāt agrīnajos avotos Gostomisls vispār nav minēts. Hronikās viņš sāk parādīties, tikai sākot no 15. gadsimta. Respektīvi, tā ir tikai leģenda, ko Tatiščevs izklāstīja, sniedzot savus komentārus. Jāatzīmē, ka 16.-17. gadsimtā to parādījās ļoti daudz, jo tobrīd cilvēki šādi saskatīja pagātni. Faktiski tobrīd tas bija vēstures pirmsprofesionālais līmenis.

Svarīgāk par mītu

Taču šādu “leģendu” parādīšanos nevar saistīt tikai ar vāju izpratni par vēsturi kā zinātni. Diskusijas par Rurika izcelsmi jau no paša sākuma bija politiski un ideoloģiski uzlādētas.  Patiesībā tas bija strīds starp slavofiliem un rietumniekiem. Pirmie aizstāvēja “Krievijas īpašā ceļa” ideju, kas bija pilnīgs pretstats Rietumeiropas virzienam.  

Rurika izcelsmi abas puses izmantoja kā argumentu savām idejām, jo tas faktiski skāra jautājumu par valstiskuma saknēm — vai tās bija slāvu vai tomēr skandināvu, t.i., Rietumeiropas.

“Polemika radās tāpēc, ka pēc tā laika idejām valstiskums praktiski tika identificēts ar dinastiju. [Mihails] Lomonosovs (slavens krievu zinātnieks) par to bija ārkārtīgi nobažījies: doma, ka dinastija ir sveša, izskatījās kā traips valsts vēsturē, izskatījās nepatriotiski, it kā valsts ir “aizgūta” no kaut kurienes,” – skaidro Kroms.

Līdz ar to šīs diskusijas gandrīz nekad nav bijušas zinātniskās. “Es teiktu, ka tas ir sociālās domas objekts, nevis akadēmiska zinātne,” atzīmē vēsturnieks Fjodors Uspenskis. Šajā kontekstā Tatiščeva “Krievu vēsture” izpilda “svarīgu uzdevumu” — izveido loģisku un sakarīgu priekšstatu par seno krievu pasauli.

Mūsdienu zinātnei nav šaubu par Ruriku dinastijas varjaga saknēm. Tomēr arī tagad ir vesela akadēmisko pētījumu nozare, kas turpina pierādīt kņaza pilnīgu slāviskumu. Zinātnieku aprindās tie gan tiek uzskatīti par margināļiem un netiek uztverti nopietni.

Ruriks joprojām ir nozīmīgs vadošajam režīmam

Tāpat Putins ne pirmo reizi aizstāv ideju, ka Krievijas valstiskums veidojies tieši Novgorodā, un iestājas pret “rietumnieciskajām” versijām par Rurika izcelsmi. Tā 2014. gadā, tiekoties ar izstādes “Rurikoviči” veidotājiem, viņš kritizēja viņus par to, ka tie izcēla tikai vienu teoriju — normāņu: “Jums ir tikai viena versija prezentēta. Un šī teorija saka, ka valstiskums nāca no ārpuses. Tie, kas domā citādi, domā savādāk, uzskata, ka Novgorodā valstiskums ir izveidojies [pirms Rurika].”

Kāpēc, neskatoties uz skaidriem vēsturiskiem faktiem, joprojām tiek apgalvots (pat augstākajā līmenī), ka Ruriks varētu būt slāvs? Kņaza tēls Kremlim ir svarīgs divu iemeslu dēļ. No vienas puses, ar to saistīts Krievijas valstiskuma sākums, turklāt runa ir par Eiropas tipa valstiskumu, kas ļauj Krievijai runāt par sevi kā Eiropas valsti.

No otras puses, fakts par varjagu līdzdalību Krievijas valstiskuma veidošanā ļauj Krievijai nodrošināt simbolisku uzvaru pār Ukrainu, jo valstiskuma pirmsākumi veidojās Staraja Ladogā un Novgorodā, tikai pēc tam sasniedzot Kijivu.

Šajā kontekstā Rurika figūra ir problemātiska tieši viņa svešzemju sakņu dēļ. Tāpēc daži mūsdienu vēsturnieki turpina savus centienus “piedēvēt viņam slāvu izcelsmi”. 

Un viņiem pievienojas Putins. Viņam tas ir vēl viens solis cita priekšstata veidošanā par Krievijas vēsturi. Šajā "versijā" tā izskatās nevainojama, mūžīgā uzvarētāja ar bagātāko un senāko kultūru uz citu Eiropas valstu fona.