Nauda runā ⟩ Latvijā jāatjauno ražošana, industrija un inovācijas, lai spētu sevi nodrošināt

Eiropas divas kļūdas

Mēs redzam dažādas modes tendences, un tās, neesot ekonomistam, var redzēt globālajā attīstībā, tautsaimniecībā un citur. Pirms trīs gadiem, sākoties kovida krīzei, varēja redzēt, ka globālais tirgus nefunkcionē tā, kā tas sabiedrībai ir vajadzīgs.

“Agrāk domāšana bija tāda, ka “tajā reģionā var kaut ko lētāk iegādāties”, un rūpnīcas tika pārvietotas uz Āziju. Taču tagad esam nonākuši pie fundamentāliem jautājumiem – par slimībām, karu un katastrofām. Saprotam, ka tā nacionālā valsts, tās robežas – no kurienes esam aizveduši to rūpniecību –, tā nefunkcionē. Nevar pat maskas saražot.

Tā gan nav tikai Latvijas, tā ir visas Eiropas problēma. Tā bija stratēģiska kļūda, ka Eiropā neko neražojam, un tagad ir jādabū viss atpakaļ,” pauž Pabriks.

Kā otro kļūdu Pabriks uzsver Rietumu pasaulē valdošo domāšanu, ka “sadarbojoties un padarot sevi atkarīgiem no autoritārām valstīm, mēs panāksim pozitīvas izmaiņas šajās autoritārajās valstīs, piemēram, Ķīnā un Krievijā”. Beigās viņi nekļuva kā mēs, bet Eiropa kļuva atkarīga no gāzes, no viņu noieta tirgiem, jo Krievijas noturība ir lielāka nekā Rietumos.

“Runājot par sankcijām – vienkāršā sabiedrība kaut kur Krievijas vidienē joprojām līdz labam dzīves līmenim nav nonākusi. Uzliekot sankcijas – viņiem dzīvē nekas nemainīsies, viņi savstarpēji marinēsies un, ja viņus sūtīs karā, tad viņi zags veļasmašīnas Ukrainā,” saka Pabriks.

Tās ir divas lietas, kas liek mums pašiem palūkoties uz šīm kļūdām citādāk. Aizsardzības nozare ir pirmā, kas redz nepieciešamību pēc fundamentālām izmaiņām. Īstermiņā – kad mums ir karš, mums ir jāaiziet no Krievijas tirgus, jo tas nav paredzams un atbalstāms partneris. Otrkārt, mēs krīzes situācijās nevaram paļauties uz saviem draugiem un sabiedrotajiem, jo arī viņiem nav. Mums Latvijā ir jāatjauno ražošana, industrija un inovācijas, lai mēs kaut minimāli spētu sevi nodrošināt un veiksmes gadījumā arī piedalīties eksporta tirgū.

Mūsu vajadzības un vietējā ražošana

Ir liela atšķirība starp Ķīnu, starp Krieviju un tām nepieciešamībām, kas mums pašiem būtu sev jānodrošina. Ķīna, protams, uz pasaules attīstību skatās citādāk. Viņiem, atšķirībā no Rietumiem, ir laiks un sava stratēģija. Bieži Āzijas cilvēki saka, ka mums vienmēr nav jāreaģē, ko dara kāds cits Eiropā, bet ir jāzina, ko mēs vēlamies. Ķīnai ir savas ietekmes sviras arī Rietumu ekonomikā, tā saucamajā trešajā pasaulē.

“Tas ir redzams politiski, jo ir resursi, ir dažāda veida šahtas, nepieciešamās lietas gan baterijām, gan citās industrijās. Ir politika, piemēram, ANO.

Pašlaik 400 miljoni iedzīvotāju ir atkarīgi no Ukrainas kviešiem. Šīm valstīm, kam draud bads, ir pilnīgi vienalga, kurš ir agresors, viņiem ir svarīgi, lai karš beidzas, neatkarīgi no uzvarētāja. Mums nav vienalga, un mums ir svarīgi, lai Latvijas bruņotajiem spēkiem būtu minimāla nodrošinājuma sajūta, jo nevaram paļauties uz šīm loģistikas un piegādes ķēdēm.

Mums vajag savu pārtiku, savu munīciju, savus transportlīdzekļus un remontiespējas, vajag jaunās tehnoloģijas, piemēram, dronu sistēmas. Tās lietas patiesībā mēs ar saviem resursiem varam attīstīt,” saka Pabriks.

Runājot par bruņumašīnu "Patria" projektu, Latvija nākamos 30 gadus varētu būt eksporta ķēdē, kas eksportēs sevis ražotās bruņumašīnas.

Pēc būtības, kas tiek darīts, tiek mēģināts salikt kopā trīs lietas: visas aizsardzības vajadzības, Latvijas ekonomiskā kapacitāte ar uzņēmumiem un kādi varētu būt, kā arī mūsu izglītība – zinātnieki, inovācijas augstskolā.

“Izglītības sistēmā būtu jābūt tā, ka mēs radām jaunos speciālistus, darbiniekus un studentus, kuri nepārmācās, kad skolu ir beiguši, aizejot kaut kur strādāt. Bieži ir tā, ka mēs radām kaut ko jaunu savā izglītības sistēmā, un kaut kādu birokrātisku motīvu dēļ šie cilvēki nav atbilstoši darba tirgum. Savelkot kopā ar mūsu pieprasījumu, vajadzētu būt tā, ka universitātes sadarbojas ar industrijām un uzņēmumiem, kam savukārt aizsardzības nozare var jautāt, kas mūs interesē un kas ir vajadzīgs. Aizsardzības ministrija dod arī grantus, lai šī sistēma var “saslēgties kopā”. Jā, tas nav pilnīgi brīvs darba tirgus, taču mums ir sākotnējais pasūtījums. Militārā industrija ir tā, kas reti kur pasaulē ir atdalīta no valsts,” norāda Pabriks.

Aizsardzība un inovācijas

Latvija ir pirmā valsts Eiropā, kas savā militārajā bāzē Ādažos ir ieviesusi 5G internetu (sadarbībā ar LMT). Ņemot vērā to, Ādažos varam testēt dažāda veida jaunās tehnoloģijas, raugoties no bruņoto spēku vajadzībām. 5G sistēmā varam savietot dažāda veida tehnoloģijas un skatīties, kā tās strādā.

“Piemēram, cilvēku pārvietošanās un ieroču sistēmas savienot vienotā sistēmā, kas ir cilvēkiem vajadzīgs. Ir arī virtuālā realitāte. Viena lieta ir ko darīt reālajā dzīvē, taču vispirms daudz ko var apgūt virtuāli. Ir arī simulatori. Vairākus gadus pēc kārtas tiek doti granti dažādām inovācijām, ko cilvēki piedāvā aizsardzības nozarei,” saka Pabriks.

Līdz šim grantu programma ir vainagojusies ar panākumiem. Viens no piemēriem ir projekts, kas ļaus Latvijai 2023. gadā nokomplektēt savas bruņumašīnas. Pašlaik tiek komplektēti 20% no šīs mašīnas. Cilvēkiem jāsaprot, ka tas nav tā, ka mēs ražojam tikai sev, jo mēs ražojam pasaulei. Zviedrija ir pieteikusies uz šīm bruņumašīnām, un Latvija 30 gadus eksportēs šīs bruņumašīnas arī citām valstīm. Vēl viens aspekts ir kaujas droni, un cerams, ka rudenī būs arī pirmie testi ar jauniem droniem.

“Vēl ir pārtika – svarīgi ir, lai pārtikas pakas būtu iespējams ilgstoši uzglabāt. Mums ir produkcija, kas var būt uzglabājama ilgi, kas ir kvalitatīva, kuru varam arī pārdot. Tas rada jaunas darbavietas, palīdz attīstīt arī ekonomiku. Mums ir nepieciešams ražot arī savu munīciju. Eiropā praktiski nav nevienas rūpnīcas, kas ražotu šaujampulveri. Tāpēc mēs vēlamies arī šeit attīstīt ražošanu šajā jomā. Mēs esam atvēzējušies, un dažreiz liekas, ka tā frontes līnija ir plaša, taču tas viss bija nepieciešams jau vakar. Taču – mēs to darīsim,” norāda Pabriks.

Intelektuālā kapacitāte un kiberdrošība

Kapacitāte, lai sadarbotos ar aizsardzības nozari, ir nepietiekama. Mums ir pozitīva sadaļa – nekad nav melns un balts. Agrāk Vidzemes augstskola atklāja pirmo projektu par kiberzemessardzi. Pašlaik plāns ir tāds, lai katrā Zemessardzes brigādē būtu kibervienība.

“Ir vajadzīgi cilvēki, kas ir “baltie hakeri”, ir vajadzīgi cilvēki, kas ir zinātnieki konkrētajā nozarē, ir vajadzīgi eksperti, uzņēmēji un studenti. Esam gatavi nākt pretī augstskolām, piešķirt kredītpunktus studentiem, kas ir gatavi darboties kiberaizsardzībā. Negatīvais aspekts – mēs joprojām uzskatām, ka pārāk maz uzsvars tiek likts uz eksaktajām zinātnēm, kas reāli var palīdzēt ražošanai un industrijām, piemēram, ķīmija, fizika un matemātika.

Tas, ka mēs mākam komunicēt un pārdot, ir jauki, bet mums pašiem ir kaut kas jāsaražo, nevis jāpārdod citu valstu preces. Pašlaik izglītības sistēmai virziens ir pareizs. Nedrīkst būt, ka matemātikas eksāmenā uz dullo kaut ko savelc, saņem 5% un nokārto eksāmenu.

Tas ir apkaunojoši,” pauž ministrs.

Latvijai arī ir sava kiberarmija, kas ir labā līmenī. Tā nav uz reklāmu tendēta, kā Igaunijā, kā dēļ Latvijā tiek pārspīlēta vietējās kiberarmijas nespēja veikt aizsardzības uzdevumus.

“Mums šajā jomā nav kauns ne no viena kaimiņa. Protams, mums ir jāatbild par daudzām lietām, un mēs mudinām citas institūcijas pievērst uzmanību tieši kiberdrošībai. Mēs radām jaunus pakalpojumus un ko citu, taču aizmirstam padomāt, vai tas ir gana droši. Tāpēc ir panākts, ka no aizsardzības resora puses būs iespējams auditēt jaunās sistēmas un programmas, aicinot domāt par sistēmu drošību,” saka Pabriks.

Darbs aizsardzības nozarē var būt gana interesants, un cilvēkiem ir jāļauj izspaust savas spējas. Katram ir jāstrādā tur, kur savas spējas var parādīt vislabāk. Latvijas viena no problēmām ir tā, ka trūkst cilvēku resursu, trūkst labu speciālistu atbildīgos amatos, un esam notrulinājuši valsts pārvaldi.

“Mums bieži tiek kultivēts viedoklis, ka valsts pārvalde ir pārāk birokratizēta, ar dažādām prasībām, un mēs šo valsts ierēdniecību nemotivējam. Viņiem ir zemas algas, un tas, ko redzu reālajā dzīvē, – mums atnāk labs, jauns speciālists, kuru aizsūtām mācīties kaut kur citur. Viņam ir jāstrādā pie nopietniem projektiem, bet – mēs viņam varam samaksāt 800 eiro. Divus trīs gadus vēlāk viņš ir izdedzis un var saņemt labāk apmaksātu darbu. Mums birokrātija rada iespaidu, ka papīrs ir papīra galā, jo visu laiku kaut kas ir jāpārapstiprina. Tas ir jāsaved kārtībā, un tas joprojām nav izdarīts,” skaidro Pabriks.

Finanšu resursi aizsardzībai

Mūsu aizsardzības budžets kopumā ir jāskata caur mums uzlikto uzdevumu prizmu – kas jāsasniedz. Ir jāsasniedz optimāla Latvijas valsts aizsardzība pret ārējo ienaidnieku. Pašreizējais budžets pēc iekšējā sadalījuma atbilst NATO labākajiem standartiem. 30% ir ieguldījumi – tas nozīmē jauni ieroči, tehnika un attīstība. 30% ir uzturēšana, 30% personālam.

“Tad, kad mums budžets bija virs 1% no IKP – tie bruņotie spēki nav spējīgi attīstīties. Līdz 1,3% no IKP patiesībā bruņotie spēki tiek uzturēti pie dzīvības un nekas nenotiek. Sadalījums ir pareizs, bet, lai sasniegtu mūsu mērķi, mums pietrūkst aptuveni miljards. Pašlaik mūsu budžets ir aptuveni 760 miljoni. Nākamgad pieaugums būs par 60 miljoniem. Joprojām nevaram pilnvērtīgi attīstīt šo mērķi, tāpēc mums noteikti vajag mūsu sabiedrotos un starptautisko atbalstu, un tāpēc notiek cīņas diplomātiskajā laukā, lai mums būtu sabiedroto karaspēks, ieroči, ko mēs nevaram atļauties nopirkt,” saka Pabriks.

Ja Latvija saņemtu miljardu eiro kā vienreizēju maksājumu, tad būtu iespējams iegādāties jaunus ieročus un ieguldīt infrastruktūrā. Protams, noteikti būtu jāiegulda ražošanā.

Cik droša ir Latvija?

Tūrisma industrijai un citiem, kas meklē investorus Latvijā, būtu profesionāli jāstrādā pie savas nozares tēla pārdošanas tajos reģionos un valstīs, no kurām šīs nozares vēlas piesaistīt. Mēs esam ne mazāk droši kā Dānija, Zviedrija un Polija.

“Mēs cenšamies panākt, un arī NATO samitā tiks runāts par to, ka mūsu pilsonim Latvijā ir jājūtas tikpat droši kā pilsonim kā Francijā vai Luksemburgā. Latvijai pašlaik nav draudu. Par spīti Ukrainas karam, mums nav lielākas iespējas, ka Krievijas karaspēks varētu pāriet mūsu robežu, jo lielākā daļa Krievijas karaspēka atrodas Ukrainā.

Ja tiek runāts par kādu iespējamu konflikta izcelšanos starp Krieviju un NATO, runājot par Lavrova un citu amatpersonu draudiem, tā ir publiska spēle, lai iebaidītu Rietumu sabiedrību. No šāda viedokļa Latvija ir tikpat droša vieta kā Berlīne.

Tāpēc tūristiem var teikt, ka mums “viss ir ok, un pie mums var braukt”. Taču mēs nevaram gulēt uz lauriem un ir jāstrādā pie mūsu drošības stiprināšanas,” tā Pabriks.

Ministrs uzsver, ka ir nepieciešams veicināt jaunas sistēmas, jaunu sabiedroto klātbūtni un sūtīt jaunus signālus, kā Putinam, ka tad, ja viņš ies pāri robežām, mēs šausim, un Latvija var šaut.

Bēgļi no Ukrainas

Aizsardzības ministrija iesaistās gandrīz lielākajā daļā procesu saistībā ar bēgļu uzņemšanu. Tiek palīdzēts Iekšlietu ministrijai un robežsardzei sargāt robežas. Tas gan netiks darīts visu laiku, jo spiediens no Baltkrievijas puses ir mazinājies. Kas attiecas uz Ukrainas bēgļiem – Aizsardzības nozare ir devusi lielu humāno palīdzību.

“Mēs bijām pirmie, lai ziedoto naudu palīdzētu atbilstoši iztērēt. Aizsardzības nozare atveda ukraiņu karavīru ģimenes un bērnus, kuri ir izmitināti Latvijā. Arī aizsardzības nozare strādā ar konkrētiem bēgļiem un ģimenēm – viņi nav pamesti novārtā. Tie ir mūsu biedru ģimenes locekļi,” saka Pabriks.

Kas notiek Ukrainā?

Situācija ir sarežģīta. Ir zināms, kas jāpanāk, un tas tiek stāstīts Rietumu sabiedrotajiem jau divus mēnešus.

“Ko mēs vēlamies panākt? Lai Ukraina šai karā uzvar. Mūs nevar apmierināt Ukrainas zaudējums, un mēs nevaram ļaut šādam agresoram uzvarēt savu kaimiņvalsti un pateikt, ka viņi ar spēku var darīt, ko grib. Militārā situācija pašlaik liecina, ka notiek pozicionālais karš, jo Krievijas spēki ir pietiekami vāji, lai nespētu gūt izšķirošus panākumus Ukrainā. Ukrainas spēki savukārt nav pietiekami stipri, lai varētu izspiest Krievijas armiju ārpusē,” saka Pabriks.

Cerība ir tā, ka Krieviju varētu piespiest izvākties no Ukrainas, jo beigu beigās Krievijas ekonomika ir kādi 3% no pasaules ekonomikas. Aiz Ukrainas būtu jāstāv visai brīvajai pasaulei – Eiropai, ASV, Japānai, kam ir 10-15 reizes lielāka ekonomika nekā Krievijai.

“Tā būtu morālā katastrofa, ja šāda veida ekonomika nespētu ģenerēt pietiekamu atbalstu, lai Ukraina varētu uzvarēt.

Karam ir jābeidzas ar Ukrainas uzvaru, miera sarunām, kas ir pieņemamas Ukrainai un tās sabiedrībai,” noslēdz Pabriks.