Kaspars Stupelis: arī es esmu bijis razbainieks!

Šajā pavasarī MOT kopā ar Pusaudžu resursu centru kampaņā “Drosme sasveicināties” atgādina – reizēm pietiek ar sveicienu, lai pavērtu ceļu aizspriedumu un atstumtības mazināšanai jauniešu vidū. Kāpēc ir svarīgi pasveicināt pretimnācēju, vai ir viegli pieņemt atšķirīgus uzskatus un kāpēc pat slavenam sportistam ir svarīgi tikt pamanītam, stāsta Kaspars Stupelis.

- Kā nolēmi kļūt par MOT vēstnesi?

- Nu bet kā var nolemt citādi, ja nāk piedāvājums ar tādu pievienoto vērtību? Vienmēr esmu mēģinājis kādam kaut ko labu dot vai darīt. Protams, man kā visiem aktīviem cilvēkiem ikdiena ir diezgan saraustīta, laika labām lietām atliek mazāk, nekā gribētos. Kad beigšu aktīvo sportista karjeru, varbūt iesaistīšos vēl vairāk.

- MOT misija ir drošākas, iekļaujošākas sabiedrības veidošana, stiprinot jauniešu drosmi – drosmi dzīvot, drosmi rūpēties un drosmi pateikt nē. Kura no MOT vērtībām tev šķiet vissvarīgākā?

- Negribu izcelt vienu. Kādam svarīgāka viena, citam – visas trīs. Viss, ko nepaslaukām “zem tepiķa”, bet par ko runājam, pat ja negribas, jo nav tā foršākā tēma, dod labumu sabiedrībai. Pat ja vienam procentam jauniešu kaut kas no tā visa aizķeras apziņā un palīdz izdarīt labas izvēles, kas nodrošina labāku dzīves kvalitāti, ir vērts pūlēties.

- Vai tev pašam skolas laikā ir gadījies piedzīvot atstumtību vai problēmas ar iekļaušanos vienaudžu lokā?

- Es skolas laikā biju razbainieks, kas varēja iejusties jebkurā kompānijā. Katrā ziņā man, par laimi, nebija tādu lielu problēmu vai bērnības traumu. Citādības sajūtu gan ir nācies piedzīvot. Tā kā man matemātika, fizika un ķīmija nebija stiprā puse, gadījās pabūt atzīmju saraksta lejasdaļā. Turklāt es neesmu no turīgas ģimenes. Mani vecāki agri izšķīrās, es paliku dzīvot ar tēti, un ne vienmēr man bija tas kārtīgākais krekls mugurā. Savā reizē tas viss atspēlējās. Un, protams, tad ir 1. septembris vai izlaidums un visiem atnāk vecāki ar puķēm, bet es vairāk biju viens, jo tētis bieži strādāja, viņš vadīja maršruta autobusu. Tas, protams, ieķeras, un ir jādomā, kāpēc man nevar būt kā visiem.

Jaunieši, kas izbauda abu vecāku rūpes, to bieži nenovērtē. No otras puses, mana pieredze ir palīdzējusi daudz ko iemācīties un pieņemt. Jā, tā ir mūsu laika problēma – visi ir ļoti aizņemti, ir jāskrien, jāstrādā, jāpelna nauda un jāmaksā kredīti. Tas vilciens brauc ļoti ātri, ja netiksi līdzi – nebūs ienākumu, nebūs, kur dzīvot. Un bērni nāk pasaulē, bet atrodas kaut kur otrajā plānā; jā, par viņiem rūpējas, viņiem materiālā ziņā nekā netrūkst, bet tās ikdienišķās kopā būšanas rūpes, kas bērnam un jaunietim ir ļoti svarīgas, – tās bieži izpaliek, un pieaugušie to pat neapzinās. To ir grūti sabalansēt.

- Cik viegli tev ir pieņemt jauniešu izvēles un rast kopīgu valodu?

- Man pašam bērnu vēl nav, bet draugiem apkārt ir. Kaut arī tiešā veidā ar bērnu audzināšanu neesmu saskāries, ar bērniem labi saprotos, esmu atvērts, labprāt ieklausos, dauzos ar viņiem, un mums veidojas laba saikne. Katrā ziņā draugu bērni mani gaida ciemos.

Vienlaikus jāatzīst, man šovasar būs 40 gadu, un tie jaunieši, kas tagad ir pamatskolas vecumā, jau ir cita paaudze. Nevarētu teikt, ka es piekrītu visam, ko viņi saka vai dara, bet jāpieņem viņi tādi, kā ir. Mūsdienu informācijas telpa gāžas virsū no visām pusēm, un jauniešiem arī nenākas viegli sevi tajā atrast. Pamatskolas vidējās klasēs jaunietis sāk veidoties par patstāvīgu cilvēku, viņam rodas savi lēmumi un viedokļi par to, kā ģērbties, kā izskatīties, ko darīt brīvajā laikā, ko skatīties, kādu mūziku klausīties. Tur var viedokļi nesakrist, bet, ja atceros savu jaunību, bija jau diezgan līdzīgi. Ieņēmām galvā, kā ģērbties ir stilīgi, un tad citi, kas darīja citādi, neiederējās, viņus par stilīgiem neuzskatīja. Tas viss ir jāizdzīvo.

- MOT šopavasar īpaši uzsver sasveicināšanās nozīmi. Latvijas jauniešu aptaujā* katrs otrais jaunietis atzina, ka tikai dažreiz vai reti pasveicina cilvēkus, ko personīgi nepazīst, bet laiku pa laikam ikdienā satiek. Galvenokārt tāpēc, ka kautrējas, nesaņem pretī sveicienu vai vienkārši nevēlas sasveicināties. Vienlaikus 63% jauniešu atzina, ka viņiem gribas pasmaidīt, kad kāds viņus pasveicinājis, un tas kopumā uzlabo garastāvokli un rada pozitīvas sajūtas. Vai piekrīti, ka ikdienišķs sveiciens līdzcilvēkiem var nozīmēt ļoti daudz?

- Es nāku no Vecpiebalgas, un mūs audzināja tā, ka, ja nāca pretī pieaugušais, bija jāsveicina, vienalga, pazīstams vai svešs. Tā vienkārši bija pieņemts. Tagad, kad aizbraucu uz to pašu Vecpiebalgu, es esmu tas pieaugušais, kam jaunieši, visdrīzāk, paiet garām un galvu pat nepaceļ. Laiki ir mainījušies, bet es tomēr uzskatu, ka ar cilvēkiem ir jāsasveicinās. Protams, Rīgā nesveicināsi katru garāmgājēju, taču kaimiņš vai skolasbiedrs, vai cilvēks, ko katru trešo vakaru satiec vietējā veikaliņā, noteikti ir jāpasveicina.

Sliktākais, kas var notikt, – nu, nepasveicinās pretī, varbūt nodomās “ko piesējies”, bet varbūt arī būs saņēmis grūdieniņu nākamajā reizē aizdomāties un reaģēt citādi. Un mēs jau nekad nezinām, kur tas sveiciens var aizvest! Varbūt tu esi izvedis suni pastaigāties, pasveicini cita suņa saimnieku, sākat runāties, un tev paveras jaunas karjeras iespējas! Sveiciens ir pirmais solis, lai tu būtu atvērts cilvēks. Tas nenozīmē, ka ievainojams, vienkārši atvērts. Var jau klusiņām sēdēt savā stūrī un gaidīt brīnumu, ko pasaule pienesīs klāt, bet reti kad tā notiek.

Esmu 10 sezonas pavadījis Holandē, tur ir ļoti izteikta sasveicināšanās kultūra starp vienkāršiem pretimnācējiem, arī nepazīstamiem. Daudz braucot ar velosipēdu, esmu ievērojis, ka velosipēdisti viens otram pamet ar roku, tas pats uz ielas motobraucējiem. Biju pārsteigts, ka Itālijā un Vācijā, kur braucam ar savu sacensību kemperīti, atpūtnieki ar kemperiem arī sveicina. Skrējēji viens otram pamāj. Pārdevēju piemājas veikaliņā ir svarīgi pasveicināt un pateikt viņam paldies. Tā ir kopienas, piederības sajūtas apliecināšana, tāpēc sasveicināšanās ir svarīga.

Drusku citādi ir sacensībās, kur vadošajiem sportistiem tiek pievērsta ļoti liela uzmanība, bet tur es esmu aizbraucis startēt, un katra parunāšanās nozīmē atdot enerģiju otram. Tāpēc ir jābalansē, ar tuviem faniem cenšos aprunāties, bet ir svarīgi arī nolīst malā, lai varu sakoncentrēties un izdarīt savu darbu.

- Būt pamanītam ir viena no cilvēka pamatvajadzībām. Vai esi izjutis šo vajadzību?

- Vairāk nekā 20 gadu esot sportā, visus tos līmeņus esmu izdzīvojis. Kad centies kaut kas būt, gribi būt pamanīts, esi pamanīts. Tad izslimo savu zvaigžņu slimību, kad liekas, ka visa pasaule ap tevi vien grozās. Tad gadās trauma, visi par tevi aizmirst. Es to mēģinu uztvert tā: ja labi darīsi savu darbu – jebkuru darbu, jebkurus pienākumus, – tiksi pamanīts, cilvēki to novērtēs un jutīs līdzi.

Mūsdienās sports ir cieši saistīts ar sociālajiem medijiem, ir svarīgi, lai tevi zina. Jo bieži vien atbalsta nevis labāko, bet gan atpazīstamāko. Es melotu, ja teiktu, ka man atpazīstamība un iespēja tikt pamanītam nav vajadzīga. Vismaz kamēr esmu aktīvs sportists, man vajag, lai mani zina.

- Kas ir tas, kas tev ļauj justies pamanītam un novērtētam?

- Cilvēki nāk klāt sasveicināties, nofotografēties, pateikt labu vārdu, grib sociālajos tīkos ielikt kādu reakciju vai komentāru uzrakstīt. Man ir bijušas veiksmīgākas un ne tik veiksmīgas sezonas, pēc veiksmīgākajām mani vairāk grib redzēt, aicina uz intervijām, apbalvošanas ceremonijām, bērnudārziem un skolām. Ja es pēc labas sezonas varu aiziet uz to skolu, aizbraukt uz kādu nometni, dot jauniešiem iedvesmu – tas ir tas, ko varu dot atpakaļ cilvēkiem, kuri visu sezonu ir jutuši man līdzi, pat ja nav to skaļi pateikuši. Ja varu dot kādam kaut kripatiņu motivācijas vai pozitīvu grūdienu uz priekšu, tas ir forši!

* Pētījums veikts pēc “MOT Latvija” pasūtījuma sadarbībā ar pētījumu kompānijām “Forta Research” un “Norstat”, 2022. gada februārī un martā interneta vidē aptaujājot 770 jauniešu no visas Latvijas.