9. maijs - okupācijas glorifikācijas un ilgu pēc atkal varenas Krievijas impērijas diena. Kopš 2000.gada kara noziedznieks Putins Leonīda Brežņeva iedzīvinātās "Uzvaras dienas" parādes pārvērtis par grandiozu Krievijas militāro spēku varenības daudzināšanas festivālu, sagrozot cilvēku atmiņu par 2. pasaules kara beigām un ar tā palīdzību spodrinot savas autokrātiskā režīma paplukušās spalvas. Ukraina norāva masku šīs "varenības" butaforiskumam, un šogad Putina parāde Sarkanajā laukumā būs gandrīz uz pusi mazāka.

Šodien atceries tos, kas Ukrainā mirkst asinīs, lai nosargātu pēdējās durvis uz Eiropas demokrātiju. Atceries sāpēs, kaunā un šausmās trīsošus, ar salokāmu armijas nazi sagraizītus ukraiņu meitenes ceļgalus, kuru izvarojuši trīs krievu zaldāti. Atceries zīdaini, kura nekustīgo ķermeni, nespējot pieņemt realitāti, glāsta apjukusi māte. Atceries cilvēkus, kas stāv pretī līdz zobiem bruņotiem kareivjiem un viņu tankiem. Viņi dzied, jo nekā cita jau viņiem nav. Atceries sniegpulkstenītes uz septiņpadsmitgadīga jaunieša kapa sagrautas mājas pagalmā, viņam bija sapnis par nākotni. Atceries laukus, kuros graudu vietā šogad vāks Krievijas nesprāgušo raķešu "ražu". Atceries nenotikušas dzīves un likteņus. Šodien. Atceries.

75 dienas kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā nevienam nav atbildes - no kurienes rodas neiedomājams ļaunums un nežēlība vienam cilvēkam pret otru? Mēs varam viņus saukt par okupantiem, orkiem, necilvēkiem, bet kā par tādiem kļūst? Vai tā ir kāda īpaša DNS vai apstākļu veidota smadzeņu kroplība? Par tādiem piedzimst vai tādus ieprogrammē propagandas kanāli? Viena no biedējošākajām atbildēm ir ebreju izcelsmes vācu publicistei un filozofei Hannai Ārentei - iztēles trūkums un nespēja domāt.

Ārente uzskata, ka viens no galvenajiem holokausta arhitektiem - Adolfs Eihmanis - nebija nekāds "monstrs no citas planētas". Eihmaņa prāvas ietekmē Ārente savulaik uzrakstīja grāmatu "Eihmanis Jeruzalemē" (Eichmann in Jerusalem), kurā izvirzīta tēze par "ļaunuma banalitāti". Ārente atklāja, ka Eihmanis bija parasts, neizteiksmīgs birokrāts, kurš, pēc viņas vārdiem, nebija “ne perverss, ne sadistisks”, bet gan “biedējoši normāls”. Viņa rīcība nebija pakārtota nekam citam kā vien savas karjeras virzīšanai pa nacistu birokrātijas kāpnēm. Tas lielā mērā sasaucas ar mums zināmajiem faktiem par Vladimira Putina biogrāfiju un viņa ceļu no ne ar ko neievērojama VDK darbinieka līdz asiņainam vadonim. Ārente secināja, ka Eihmanis nebija amorāls briesmonis, viņš veica neaptverami nežēlīgus noziegumus "bez ļauniem nodomiem", kas bija saistīts ar viņa “nespēju domāt”. Viņš bija cilvēks bez iztēles, un tas viņu padarīja spējīgu uz neaptveramu nežēlību, kad radās tāda izdevība.

Ārente nesaka, ka šāds Eihmanis var slēpties katrā no mums — mēs visi neesam slēpti nacisti. Bet Eihmaņi un Putini ir katrā sabiedrībā, arī mūsējā. Mierīgos laikos viņi strādā vienmuļus administratīvus darbus, kas ir piemēroti viņu iztēles trūkumam. Bīstamus viņus padara tas, ka viņi nespēj pretoties patiesi briesmīgām idejām, ja ar tādām sastopas.

Nāciju iznīcinātāji nekā īpaši neizceļas starp apkārtējiem. Viņi ir mūsu vidū. Tāpēc svarīgi atcerēties. Un mēs neaizmirsīsim.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X