Viņš paņēma viņu aiz matiem un vilka lejā pa kāpnēm... Dziedātājs Aivo Oskis par vardarbību

Aivo savu bērnību raksturo kā "foršu", taču viss mainījās pēc vecāku šķiršanās. Lai gan bērni notikušo pieņēma un saprata, ka vecāku raksturi bija pārāk atšķirīgi, taču viņu dzīvē sākās jauns periods: "Un tad vienu dienu mamma atnāk mājās ļoti laimīga, priecīga, ka ir satikusi jaunu draugu un iešot nākamajā dienā uz randiņu."

Māsa ar brāli bija priecīgi, redzot mammu atplaukstam smaidā. Pēc kāda laika sieviete ar bērniem ievācās pie jaunā drauga mājā, kura atradās meža vidū.

Pēkšņi vīrieša uzvedība izmainījās:

"Pēkšņi viņam nav "okey", ka sievietei ir bērni no iepriekšējām attiecībām, un tad mēs gandrīz vispār nerunājām."

Ikdienā vīrietis centās bērnus ignorēt, taču kādu dienu Aivo ieraudzīja, ka mamma raud, jo patēvs viņu bija fiziski ietekmējis. Bērniem ar mammu bija tuvas attiecības, taču sākumā sieviete piedzīvoto vardarbību centās noslēpt. Tas mainījās brīdī, kad Aivo ar māsu pirmo reizi savām acīm redzēja, kā patēvs viņu mammu žņaudza un vilka pa māju aiz matiem. Tā bija pirmā Aivo saskarsme ar vardarbību.

"Tas bija neaptverami, ko mēs redzējām, jo likās, ka tā nav īstenība. Likās, ka tas ir ļauns murgs. Nešķita, ka tas vispār ir iespējams," stāsta vīrietis.

Vardarbība ģimenē bija regulāra, tādēļ Aivo un viņa māsa nemitīgi piedzīvoja stresu. Bērni visu laiku uztraucās par mammas drošību. Lai gan patēvs pret bērniem nelietoja fizisku spēku, taču viņš izvērsa emocionālo vardarbību, klaji izrādot savu nepatiku. Viņu mājvieta atradās tālu no skolas, tādēļ katru rītu patēvam viņus bija jāved uz mācību iestādi. Vīrietis to darīja negribīgi, un šī iemesla dēļ bērni bieži kavēja stundas.

Aivo atklāj, ka skolā viņam bija grūti koncentrēties mācībām, jo pastāvīgi prāts bija nodarbināts ar bažām par to, kas ar mammu notiek mājās.

Sieviete ar bērniem aizbrauca prom no varmākas mājas, taču viņš atbrauca un sāka dauzīt durvis, līdz viņu ielaida iekšā. Dziedātājs atceras, kā patēvs, sitot māti, raudzījās ar dzīvniecisku skatienu.

"Tad viņš paņēma viņu aiz matiem. Mēs dzīvojām piektajā stāvā. Aiz matiem viņu vilka lejā pa kāpnēm. Mamma raud, kliedz, kaimiņi nāk ārā, skatās," atceras dziedātājs.

"Viņš viņu velk līdz dīķim (..) un cenšas viņu slīcināt," vīrietis atgriežas atmiņās.

Pēc tam varmāka lūdza piedošanu un manipulēja. Ģimene jutās bezizejā, jo sievietei bija trīs bērni. Viņa nezināja, vai spēs viena pati uzturēt ģimeni un atrast drošu patvērumu no bīstamā vīrieša. 

Kādu brīdi ģimene atradās sarežģītā finansiālā situācijā, tādēļ sieviete ar patēvu aizbrauca strādāt uz ārzemēm. Arī tur varmāka nespēja savaldīt agresiju citu cilvēku priekšā. Aivo stāsta, ka ārzemēs apkārtējie cilvēki iedvesmojuši viņa mammu mainīt situāciju.

Pāris atgriezās Latvijā, jo vīrietis lūdza vēl pēdējo reizi atjaunot attiecības. Pagāja vien divas nedēļas, un viss sākās no jauna:

"Viņš viņu žmiedza, pielicis pie sienas. Mamma gandrīz noģība, un tad viņš pasaka: "Preci mani!" Tad mamma saprata, ka tur nav nākotnes."

Aivo pamanīja, kā mamma pēc šķiršanās atplauka: sāka strādāt, nopirka māju. Tomēr pārdzīvotais ir atstājis manāmas sekas uz visiem ģimenes locekļiem.

"Es nekad negribēju dalīties ar negatīvo. Es pats rakstu mūziku, un man vienmēr gribējās  tikai prieku, ka viss ir skaisti. Nekad negribēju atklāt savus pārdzīvojumus, sāpes. Varbūt tas bija aizsargmehānisms," skaidro mākslinieks.

"Es biju pieradis sev melot: mājās ir traki, bet publiski mums viss ir kārtībā," skaidro vīrietis.

Šobrīd viņš vairs nebaidās publiski runāt par piedzīvoto, jo saprata, ka "skaistums ir tajā, ka tas veido, kas mēs esam". Viņš uzskata, ka vardarbības gadījumā ir svarīgi atkāpties un paskatīties uz notikušo no malas. 

"Tad, kad tu aktīvi tajā piedalies, nevari objektīvi to novērtēt. Mums arī šķita, ka viss ir neiespējams, bezizeja, neko nevaram mainīt, bet īstenībā tagad tā nešķiet: varējām daudz ko mainīt. Tie bija tikai aizbildinājumi," atceras Aivo.

KUR MEKLĒT PALĪDZĪBU?

Pašvaldības sociālajā dienestā vai krīzes centrā: