Aprit 25. gadskārta Gaujas plostnieku amata prasmju godināšanai

Mūsdienās plostnieku amatu prasmes mērķtiecīgi nodotas nākamajām paaudzēm, un 2021. gadā Latvija tās pieteica UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajam sarakstam.

21. maijā ikviens aicināts uz Plostnieku svētkiem Strenčos, kur jau 25. reizi tiks godinātas plostnieku amatu prasmes, portālu “Valmieras Ziņas” informēja Valmieras novada pašvaldībā.

“Iniciators amatu prasmju nodošanai tālāk bija Mārtiņš Gaigals. Uzmeklējām vecos plostniekus, kuri mums uzticēja un parādīja plostu siešanu, dalījās pieredzē.

Tagad būs jau 25. reize, kad daļu no tā varēs redzēt ikviens, apmeklējot Plostnieku svētkus,” stāsta Jānis Vāvere, biedrības “Gaujas Plostnieki” biedrs.

Gatavošanos apmēram 37 kilometrus garajam braucienam sāk jau vairākas dienas iepriekš.

“Izmantojam apmēram 35 kubikmetrus kaltušu priežu. Vienu dienu no piecus līdz sešus metrus gariem baļķiem sienam plostu, kas sanāk aptuveni 80 metrus garš.

Pēc svētkiem vesela diena paiet, kamēr baļķi no upes izzvejoti.

Atceros, ka pirmo reizi plostu sējām kādas 12 stundas, tagad, kad pagājuši jau 25 gadi, plosts ir gatavs apmēram septiņu stundu laikā.

Šogad sāksim 18. maijā pie Spicu tilta, lai 21. maijā svinīgi ierastos Strenčos.”

Jānis Vāvere stāsta, ka sākotnēji kokmateriāli tika sieti plostos, baļķiem dodoties vairāk nekā 300 kilometru garajā ceļā.

Pēc Otrā pasaules kara sākās baļķu vaļēja pludināšana, kam sekoja plostnieki uz sieta plosta, virzot vērtīgo kravu.

“Upe nosaka plosta izmēru, piemēram, Daugavā tie varēja būt platāki, jo arī upe ir platāka. Plostniekiem ir jāpārzina upe, tās daba.

Gaujā bija vairākas šķērsragatas, kas regulēja kokmateriālu plūsmu, turklāt bija vairāki posteņi, tostarp arī Strenčos, ūdensceļā darbojoties pludinātāju brigādēm.

Baļķi no Gaujas nokļuva Mazajā Baltezerā, kur bija ūdensdārzi baļķu izcelšanai, lai tos apstrādātu un tālāk jau transportētu ar kuģīti.”

Pludiņu jeb pludinātāju darbs nebija viegls.

To ietekmēja arī sastrēgumi un ūdens līmeņa svārstības. Arī Jānis šo 25 gadu laikā pieredzējis bīstamas situācijas gan augstā ūdens līmeņa dēļ, kad 2013. gada plūdu laikā plosts aptinās ap tilta balstiem un sadalījās četrās daļās, gan tad, kad upē ūdens līmenis bijis zems.

“Plūdu laikā bija ļoti grūti tikt malā. Plosta garums un masa liela, bija jāpacīnās. Turklāt Gauja ir strauja un līkumaina. Savukārt citā gadā, kad bija zems ūdens līmenis, sanāca braukt tumsā, pamanījāmies 70–80 metrus garo plostu vēl apgriezt riņķī.”

Plostniekiem ir arī savs vārdu krājums, kas apkopots grāmatā “Tradīciju burtnīca. Gaujas plostnieki” iekļautajā vārdnīcā (grāmatas sagatavotāja – Ieva Vītola).

Arkla kurpe, begani, urpis, knebļi, pasieris, sekacis, tarataika, žviras – tie ir tikai daži vārdi, kas apliecina prasmju unikalitāti.

“To var apgūt darot, tāpēc amata prasmes ir jākopj un jānodod nākamajām paaudzēm. Sadarbojamies ar citām valstīm, dalāmies pieredzē. Mums ir svarīgs uzdevums plostnieku amatu prasmes nodot tālāk, lai šis īpašais mantojums nepazustu.”

2018.gadā Gaujas plostnieku amata prasmes tika iekļautas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, biedrībai “Gaujas plostnieki” sākot sadarbību ar plostnieku biedrībām no Austrijas, Čehijas, Polijas, Spānijas un Vācijas un veidojot pieteikumu plostnieku amata prasmju iekļaušanai UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā.

Pieteikums tiks izskatīts 2022. gadā.

Plostnieku amatu prasmes ir zināšanas par baļķu sagatavošanu, plostu siešanu un pludināšanu pa Gauju, izmantojot upes straumi un labi pazīstot tās plūduma raksturu pavasarī.