“Skolotāju balss” – pētījums par to, kā jūtas un sevi profesijā redz skolotāji Latvijā

“Ikviens no mums vēlas, lai mūsu bērniem ir labi skolotāji, kuri rūpējas par jaunās paaudzes izglītošanu un kvalitatīvu zināšanu un prasmju pārnesi. Taču, lai tas varētu notikt kvalitatīvi un mūsdienīgi, mums kā sabiedrībai ir jāparūpējas par atbalstu pedagogiem, gan veicinot viņu labbūtību un profesionālo izaugsmi, gan nodrošinot atbilstošus resursus. Tikai rīkojoties apsteidzoši un jau laikus apzinot skolotāju ikdienu, bažas, vajadzības un izglītības sistēmā izgaismotās problēmas, kopā varam veidot Latviju par labāko vietu, kurā mācīt un mācītiesi,” norāda izglītības uzņēmuma “Lielvārds” vadītājs Andris Gribusts.

Darba ritējums. Katrs otrais skolotājs regulāri ir pārstrādājies

Teju puse aptaujāto skolotāju atzīst, ka viņu darba slodze nav samērīga – 48% regulāri ir pārstrādājušies. Tikai 17% strādā normālu darba slodzi jeb 33-40 stundas nedēļā, un katrs desmitais skolotājs (12%) ik nedēļu strādā 57 un vairāk stundas. Vienlaikus 60% skolotāju norāda, ka viņiem pietrūkst laika, lai paveiktu darba pienākumus vēlamajā kvalitātē, turklāt puse no aptaujātajiem skolotājiem skolā papildus skolotāja pienākumiem pilda vēl citas funkcijas (jomas koordinators, direktora vietnieks, metodiskās apvienības vadītājs u. c.). “Darba laikā visus pienākumus nevar paspēt, tāpēc gatavošanās stundām notiek pēc darba laika, par kuru samaksu nesaņemu. Izvēle ir to nedarīt un strādāt nekvalitatīvi,” pauž viens no pētījuma dalībniekiem.

Šāda pārslodze izgaismo virkni sistemātisku problēmu skolotāju darbā un apliecina, ka nepanāksim kvalitatīvas pārmaiņas izglītībā ar skolotājiem, kuri atrodas uz izdegšanas robežas. Vajadzība risināt samilzušās problēmas skolotāju darba gaitas ritējumā vairs nav atliekama, ja vien nevēlamies piedzīvot vēl lielāku pedagogu trūkumu.

Noskaņojums un statuss. Trešdaļa skolotāju jūtas demotivēti un ir pesimistiski par savu turpmāko ceļu profesijā

Lai gan Latvijas skolotāji ir savas profesijas patrioti un 78% ieteiktu savu skolu kā labu darba vietu arī citiem, trešdaļa aptaujāto jūtas demotivēti un skeptiski raugās uz savu turpmāko karjeru šajā profesijā, un 56% pedagogu piekrīt apgalvojumam, ka redz sevi strādājam skolotāja profesijā arī pēc pieciem gadiem. “Jau šobrīd skolotāju vidējais vecums ir 48 gadi, un tas nozīmē – ja sistēmiski netiks strādāts pie atbalsta un motivācijas sistēmas šīs profesijas pārstāvjiem, jau drīzumā varam sagaidīt daudz lielāku skolotāju trūkumu un aizplūšanu no profesijas,” skaidro “Lielvārds” vadītājs.

Paralēli jau labi zināmajām problēmām skolotājiem papildu slogu radījusi gan pēdējos gados piedzīvotā pandēmija, gan jaunā mācību satura un pieejas ieviešana. Situācijā, kurā redzam kritiskas motivācijas problēmas, ir vajadzība pēc profesionāli īstenotas pārmaiņu vadības programmas ne tikai skolu vai pašvaldību līmenī, bet valstiski.

Trešo pušu atbalsts ir pieejams, bet vai pietiekams?

Brīžos, kad ir radušās krīzes situācijas vai ir bijis nepieciešams saņemt atbalstu kādai iniciatīvai, lielākoties skolotāji ir jutuši atbalstu gan no skolas vadības (84%), gan no skolēniem (76%) un no skolēnu vecākiem (61%). Turklāt 84% aptaujāto norāda, ka attiecības starp skolas vadību un pārējiem darbiniekiem ir cieņpilnas un taisnīgas. Tomēr izteikti pozitīvās atbildes, novērtējot trešo pušu atbalstu, ir pretrunā ar atbildēm uz specifiskiem jautājumiem, kas saistīti gan ar pieejamo individuālo atbalstu un slodzi, gan jautājumiem saistībā ar skolotāju noskaņojumu un statusu sabiedrībā. Ja vēlamies, lai skolās ir atklāts un caurspīdīgs pārvaldes modelis un mācību iestādes spēj piesaistīt jaunus, spējīgus profesionāļus, šajā virzienā jārīkojas atbilstoši, pievēršot pastiprinātu uzmanību ne tikai ikdienas darba procesa organizēšanai, bet arī organizācijas kultūras un vērtību iedzīvināšanai ikdienas ritējumā.

Profesionālā pilnveide. Pedagogi mērķtiecīgi meklē profesionālās pilnveides iespējas

Skolotāju profesionālā pilnveide Latvijā tiek īstenota mērķtiecīgi pat pandēmijas un attālināto mācību laikā – 81% aptaujāto apgalvo, ka pēdējā gada laikā ir piedalījušies mācībās (kursos, semināros, lekcijās). Tomēr dati norāda uz individuāla atbalsta un mentoringa trūkumu, kas ir būtisks elements ikvienā mūsdienīgā organizācijā – tikai mazliet vairāk kā piektdaļa (22%) pedagogu ir saņēmuši individuālu metodisko atbalstu. “Mums patiesībā ir tik daudz mācību un aktivitāšu, ka jau šķiet pārmērīgi, jo fiziski nepietiek laika un dažreiz arī spēka, veselības to ieviest dzīvē. Zinām, pilnveidojamies daudz, bet gribas vairāk laika, lai sagatavotos stundām, sakārtotu iegūtos materiālus ērtai lietošanai. Ir sajūta kā pilnā skapī – drēbju daudz, bet nav, ko vilkt mugurā,” stāsta pētījuma dalībnieks.

Gandrīz puse (45%) skolotāju kā pozitīvu aspektu norāda, ka viņu skolā iedibināta sistēma, kā skolotāji var cits no cita mācīties. Ja vēlamies attīstīt šo pēc OECD norādēm rekomendēto labāko mācību pieredzi, tad šīs sistēmas ir jāveicina, jārada, jāpilnveido. Diemžēl tikai 33% respondentu norāda, ka ir ieplānots darba laiks, kad iespējams savstarpēji sadarboties.

Digitālās prasmes ir augstā līmenī

Tehnoloģiskais nodrošinājums ir tikai puse no veiksmes. Otra puse ir skolotāji, kas prot tās likt lietā. Pedagogu atbildes, novērtējot digitālās prasmes un pieejamo nodrošinājumu, liecina, ka valsts un pašvaldības šajā jomā ir investējušas daudz, un savu artavu tehnoloģiju apguves paātrinājumā devusi arī pandēmija. Tāpēc ir iepriecinoši, ka Latvijas skolotāju digitālo prasmju pašvērtējums ir salīdzinoši augsts. Arī fakts, ka 41% aptaujāto pedagogu vēlas arvien pilnveidot savu digitālo pratību, liecina par to, ka šī ir joma, kurā savas zināšanas arvien jāpilnveido, lai turētos līdzi laikam un jaunākajām iespējām.

“Nenoliedzami tehnoloģiju ienākšana izglītībā ir mainījusi veidu, kā mācām un mācāmies. Kas būtiski, to novērtē arī skolotāji – 88% pētījumā aptaujāto atzīst, ka tehnoloģijas ievērojami uzlabo darba kvalitāti, un 76% skolotāju jūtas ērti, ļaujot skolēniem mācību procesā izmantot tehnoloģijas. Kā svarīgākās vajadzības tehnoloģiju aprīkojuma jomā skolotāji norāda visu to, kas palīdz veidot mūsdienīgu un aizraujošu mācību procesu skolēniem: tie ir bērniem pieejami datori un planšetdatori, digitālās tāfeles, digitālās mācību platformas un interneta nodrošinājums skolās. Tomēr tehnoloģijas ir tikai daļa no mūsdienīgas izglītības infrastruktūras, un svarīgi uz to rēķina nezaudēt vērību arī citu būtisku aspektu attīstībā,” norāda Andris Gribusts.

Raksts tapis sadarbībā ar ‘Lielvārds’.