Nav vēl ne jūnijs pienācis, kad beidzot klāt ir pavasaris. Viss skaisti zied, bambarbaki lido, dzeguzes kūko, dzeņi kaļ, bet cilvēki dodas īsās un garās pastaigās. Viens otrs jau sauļojas pludmalē, kamēr citi uz visu skatās ar aizdomām, tāpēc visu dienu rokās nēsā ziemas jaku. Arī es beidzot saņēmos novilkt ziemas cepuri, galvā uzstutēt naģeni, satikt staigāšanas biedru un doties garākā pastaigā uz kādu tālāku Rīgas nomali. Šoreiz uz Brekšiem.

Nav īsti skaidrs, kur iet tālāk, tāpēc vienkārši ejam, līdz kāda taka mūs ieved mežā. Galvā skan Dantes vārsmas: “Bij mūža gaita tikai pusē spēta, kad atģidos es mežā, tumsas tītā, jo taisnā taka bija pazaudēta”. Taisnā taka pazaudēta gan nav. Izbīstamies no kāda džentlmeņa, kas piesēdis takas malā atpūšas un varbūt arī atceras Danti, bet drīz izbiedējam kādu kungu ar kundzi, kas stāv uz takas un kaut ko cenšas sazvanīt. Mūsu “labdien” liek abiem nobālēt, tomēr sārtums sejā atgriežas, kad mēs paejam viņiem garām, lieki neko nejautādami.

Taka ved mūs uz nezināmu mērķi. Saikni ar cilvēci gan nezaudējam ne mirkli, jo mežu rotā riepu un citu atkritumu kalni. Cilvēki papūlējušies. Nolikuši automašīnas pie meža un tad stiepuši riepas līdz meža viducim. Varbūt arī skaitīja Dantes vārsmas. Varbūt taisnā taka bija pazaudēta.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X